“Es kāpt gribu kalnā visaugstākā, ne spēka man pietrūks, ne bail man no kā,” saka Viļa Plūdoņa poēmas “Atraitnes dēls” varonis. Teiktais precīzi raksturo arī gulbenieša Laimoņa Aumeistera vaļasprieku – kalnu augstāko virsotņu iekarošanu.
“Es kāpt gribu kalnā visaugstākā, ne spēka man pietrūks, ne bail man no kā,” saka Viļa Plūdoņa poēmas “Atraitnes dēls” varonis. Teiktais precīzi raksturo arī gulbenieša Laimoņa Aumeistera vaļasprieku – kalnu augstāko virsotņu iekarošanu.
Līdzīgi kā pērn, viņš arī pagājušos Ziemassvētkus sagaidīja, būdams tālu prom no mājām – Dienvidamerikā, kur laikā no 23. decembra līdz 23. janvārim uzvarēja 6962 metrus augsto Andu kalnu virsotni Akonkagva, kas atrodas Argentīnā.
“Doma par uzkāpšanu Akonkagvā mums radās brauciena laikā uz Kilimandžāro Āfrikā. Viens no grupas dalībniekiem bija mēģinājis uzkāpt Akonkagvā, bet lielā vēja dēļ viņam līdz mērķim pietrūka 4000 metru. Bija iecere doties uz Indonēziju, bet no tās atturēja valsts politiskā situācija,” stāsta Laimonis.
Pirms došanās uz Dienvidameriku viņš un citi grupas biedri teorētiski izpētījuši iekarojamo virsotni un tikušies ar Imantu Zaulu, kas tajā uzkāpis divas reizes. Kopējs secinājums – šoreiz lielāka vērība veltāma piemērota inventāra iegādei, jo Akonkagvai raksturīgas spēcīgas vēja brāzmas, tāpēc nepieciešamas īpašas teltis, kas paredzētas augstkalnu apstākļiem un aprīkotas ar papildu stingrības stieņiem. Tās tika pirktas Vācijā.
Lidojumā pavada 14 stundas
Laimonis ieskicē ceļojuma maršrutu, kas sācies lidostā “Rīga” ar pārlidojumu uz Frankfurti. No tās – 14 stundas pavadot gaisā – uz Argentīnas galvaspilsētu Buenosairesu. Laika starpība ar Latviju esot piecas stundas, tāpēc Jaungads nesteidzīgi sagaidīts 11 vakarā pēc Latvijas un septiņos vakarā pēc Argentīnas laika. Izdevies apskatīt arī Buenosairesu, izmantojot vietējās firmas sarūpētu autobusu, lai nevajadzētu vadāt līdz 25 kilogramus smago mugursomu.
“Šis ir pieļaujamais ar lidmašīnu pārvadājamais vienas personas bagāžas svars, bet viena bagāžas kilograma cena ir apmēram 35 dolāri, tāpēc ievērojamu pārtikas daļu iegādājāmies Buenosairesā,” stāsta Laimonis.
No Buenosairesas 24 cilvēku grupa devusies uz Mendozas apgabalu, kas atrodas krietni virs jūras līmeņa un ir slavens ar vīna ražošanas tradīcijām. 80 kilometru attālumā no nelielās Mendozas pilsētas izveidota pirmā bāzes nometne tiem, kas gatavojas pieveikt gandrīz septiņu kilometru augsto Akonkagvas virsotni. Atkarībā no kalnos kāpēju vēlmēm noteikta arī speciālās atļaujas cena. Tiem, kas nolēmuši sasniegt virsotni, atļauja maksā 300 dolārus, tiem, kas apstājas bāzes nometnē 4500 metru augstumā, maksa ir ievērojami lētāka, jo tur iespējams nokļūt un atgriezties piecās dienās.
No 24 virsotni sasniedz 11 alpīnisti
“Ceļu uz virsotni sākām no Puentedelinkas ciema, apstājoties visās bāzes nometnēs, lai aklimatizētos un izvairītos no kalnu slimības. Tā var izpausties divējādi. Pirmajā gadījumā var rasties elpošanas traucējumi un sākties plaušu pneimonija. Cilvēks ir steidzami jānogādā ielejā, jo ar zālēm to izārstēt nav iespējams. Bez mums uz virsotni devās vēl viena latviešu grupa, no tās četriem cilvēkiem vajadzēja atgriezties. Otrs kalnu slimības veids ir smadzeņu tūska. No mūsu – 24 cilvēku grupas – virsotni sasniedza 11. Statistika liecina, ka Akonkagvas virsotni sasniedz 19 procenti no potenciālajiem gribētājiem. Lielo vēju, pazemināto gaisa mitrumu un citus faktorus ne katrs organisms spēj izturēt. Vakaros pēc saulrieta telts iekšienē gaisa temperatūra ir mīnus 11 grādi, naktī vēl pazeminās,” stāsta Laimonis.
Kāpšanai izvēlas klasisko variantu
Akonkagva ir augstākā Laimoņa iekarotā virsotne. Jau sākumā esot izlemts kāpšanai izvēlēties klasisko variantu, kas neesot bijis tehniski pārāk sarežģīts. Arī laika apstākļi bijuši ideāli, tāpēc problēmas neradušās. Negaidīts pārsteigums Laimonim bijis krietnā augstumā sastaptais suns, kas bez problēmām pārvietojies no vienas nometnes uz otru. Vēlā vakarā, kad telts durvis vēl nebijušas aizvērtas, četrkājainais draugs ērti iekārtojies Laimoņa teltī uz nakšņošanu. Dzīvnieks labāk par cilvēkiem paredzējis, ka nakts būs auksta un vējš – brāzmains.
Esot grupas, kas izvēloties tā dēvēto “Poļu maršrutu”, kas esot sarežģītāks, tāpēc vairāk jāstrādā ar virvēm un ledus cirtņiem. Citi par piemērotāko uzskatot “Mesnera maršrutu”. Maršrutu nosaukumus izdomājot alpīnisti. Tie, kas šķietot piemērotāki, tiekot pieņemti, kā visiem zināmi.
Sākot no Puentedelinkas ciemata līdz virsotnei, Laimonis līdz ar pārējiem grupas biedriem ceļā pavadījis divas nedēļas, pēdējo kilometru pieveicot septiņās stundās.
Izjūt uzvarētāja emocijas
Alpīnists nenoliedz, ka, stāvot virsotnē, ir prieks un gandarījums, ka izcīnīta kārtējā uzvara pār kalnu varenību. Skatienam paveroties visas apkārtējās zemākās virsotnes, kas, domājot par mērķa sasniegšanu, līdz šim palikušas nepamanītas. Interesanti esot vērot arī citu tautu alpīnistu rīcību. Piemēram, japāņi virsotnē fotografējušies kopā ar pieciem dažādiem karogiem. Latviešiem sākumā izdalītas nelielas sarkanbaltsarkanas lentītes, kas atstātas virsotnē. Katrā virsotnē esot novietots krusts šo daudzveidīgo valstu atgādņu piestiprināšanai.
Uzturēšanās ilgumu virsotnē nosakot laika apstākļi. Laimonis tajā pavadījis gandrīz pusotru stundu, gaidot, kamēr ierodas grupas biedrs, ar kuru kāpts reizē, filmējot, fotografējot un reģistrējoties speciālā virsotnes sasniedzēju grāmatā, kas glabājas metāla kastē.
“Lai gan kalnos kāpj desmitiem un simtiem cilvēku, nekas neliecina par dabas piesārņotību, jo visi atkritumi – konservu kārbas, iepakojuma maisi, kārbas – ir jāievieto speciālos polietilēna maisos un jānes lejā no virsotnes. Ja maisu pa ceļam pazaudē un nav iespējams uzrādīt, ir jāmaksā sods – 100 dolāri,” stāsta Laimonis.
Lejup no virsotnes līdz pirmajai bāzes nometnei, kam dots nosaukums “Berlīne”, viņš nonācis trīs stundu laikā. Vēl līdz nākamajai – 35 minūtēs. Praktiski līdz Puentedelinkai esot iespējams nonākt lejā divās, trīs dienās.
Iepazīst Argentīnas dabu
Laimonis atzīst, ka pārsteidzoši skaisti bijuši Iguazu ūdenskritumi, kas atrodas pie Brazīlijas un Argentīnas robežas un ir abu valstu lepnums. To labākai vērošanai izbūvēti nelieli saliekami tilti. Ūdenskritumi ir tāda paša nosaukuma pilsētiņas lepnums. Savulaik tā pārcietusi ievērojamu ekonomisko krīzi, tāpēc tās iedzīvotāju skaits samazinājies gandrīz par pusi. Visi devušies uz lielajām pilsētām. To sekmējis arī tūristu skaita sarukums.
“Kalnos kāpjot, man ne vienmēr būtiska ir virsotnes sasniegšana, bet apkārtējās dabas vērojums, jo katrā vietā tā pārsteidz ar kaut ko jaunu un neredzētu. Tas ir tāpēc, ka kāpšanai ir sezonas raksturs, bet katrā gadalaikā kalni izskatās citādāki,” saka ceļotājs.
Apliecinājums tam ir apjomīgais fotoalbums. Katrā fotogrāfijā – gaismas, sniega baltuma, debesu ziluma un skopās augu valsts zaļuma rotaļa. Vienreizēji mirkļi tverti arī Buenosairesas zooloģiskajā dārzā, parkos un ielās, kas vakaros ir spoži izgaismotas. Vienā no fotogrāfijām redzami mūļi ar ceļotāju mugursomām. Par diviem mūļiem samaksājot 65 dolārus, iespējams atbrīvoties no smaguma. Gadoties arī neveiksmes. Piemēram, viens mūlis iekritis upē un noslīcis. Tikai ar grūtībām izdevies no ūdens izvilkt smago nešļavu. To saturu ilgi vajadzējis žāvēt saulē un vējā.
Arī augu mainība kalnos esot pakārtota augstumam. 3500 metru augstumā zaļuma praktiski neesot, atšķirībā no Himalajiem, kur tas esot vēl 5500 metru augstumā. Pārvietošanās ātrums esot individuāls. Laimonis uzskata, ka esot izturīgs, tāpēc augstums grūtības nesagādājis. Pieticis laika apstāties un ļauties dabas vērojumiem. Viņš šos vērojumus iemūžinājis vairāk nekā septiņās fotofilmās.
“Kāpjot domām par mājām un darbu neļaujos. Tās atkāpjas, jo kalnos cilvēks ir pakļauts to apburošajai varai,” saka alpīnists.
Dodas piedzīvojumu meklējumos
Pēc kalniem pamātajām sveikām Laimonis līdz ar citiem grupas biedriem ļāvies piedzīvojumu maršruta pārsteigumu izbaudīšanai. Ikviens, kas vēlējies palielināt adrenalīna daudzumu asinīs, varējis pastaigāties pa gaisa pārceltuvi, kas veidota no virvēm un bijusi 200 metrus gara. Ar speciālas virves palīdzību varējis nolaisties līdz vienam no Iguazu ūdenskritumiem.
“Bija interesanti vērot, kādas emocijas tūristiem domātais piedzīvojumu maršruts atstāja uz cilvēkiem, kas nekad nebija darbojušies ar virvēm. Cilvēku drošībai tur viss bija pārdomāts. Pašam neko nevajadzēja darīt. Vienīgi ieņemt pareizo stāvokli,” Laimonis atzīst, ka mērcēšanās siltā ūdenī bijusi patīkama.
Nedaudz vēlāk daļa grupas biedru devušies apskatīt Uguns zemi, bet gulbenietis kopā ar dažiem domubiedriem devies iepazīt Urugvaju, turp dodoties ar nelielu kuģi. Latvijai ar Urugvaju ir bezvīzu režīms, tāpēc tas neradījis problēmas.
Brauciens no vienas valsts uz otru ildzis trīs stundas. Urugvaja ir sala – kolonija, ko apmeklē daudz ārvalstu tūristu. Zinātāji stāstījuši, ka Amerikas apgūšanas laikā kolonija bijusi pirātu iecienīta. Tajā – daudz vēsturisku vietu un celtņu, kuru būvniecībai izmantoti akmeņi.
Turpmākos plānus vēl pārdomā
Pagaidām Laimonis nenosauc konkrētu kalnu virsotni, ko nolēmis iekarot. Par plāniem vēl domājot. Iespējams, tie būšot zināmi pēc gada.
“Ceļošanas iespējas ir ārkārtīgi daudzveidīgas. Ne vienmēr ir jākāpj kalnos. Esmu aktīva dzīvesveida piekritējs, tāpēc uzskatu, ka arī divritenis ir piemērots ceļošanai,” saka Laimonis.
Atgriežoties mājās, viņš nekad neesot domājis, ka skaistums rodams tikai aiz Latvijas robežām. Arī pie mums esot daudz skaistu vietu, tikai cilvēki pie tām pieraduši. Alpīnists iesaka apmeklēt, piemēram, Gaujas nacionālo parku un citas vietas.
“Priecājos, ka skaisto un savdabīgo vietu Latvijā kļūst aizvien vairāk,” piebilst Laimonis.
***
Aprēķina dienas pārtikas devu
Vidēji dienā viena cilvēka pārtikas deva kalnos ir no 800 gramiem līdz kilogramam. “Latvijā izmēģinājām arī speciālo ceļotājiem domāto follijā iepakoto pārtiku, bet secinājām, ka tā nav garšīga. Atverot iepakojumu, atliek uzliet virsū karstu ūdeni un pēc piecām, desmit minūtēm ēdiens ir gatavs lietošanai. Diemžēl netikām galā pat ar diviem cilvēkiem paredzēto porciju. Izrēķinājām, ka šādas vienas maltītes cena atbilst laba restorāna līmenim un ir pārāk dārga.” Tāpēc līdzņemšanai mugursomā likti ātri vārāmie produkti, piemēram, kartupeļu pārslas, makaroni, rīsi, dažādas zupas. Enerģijas vairošanai – daudz šokolādes, rozīņu un riekstu. Obligāta prasība, lai ceļā uz virsotni pietiktu gāzes ēdiena pagatavošanai un tējas, jo dienā jāizdzer trīs līdz četri litri. Laimonis stāsta, ka augstkalnu ekspedīcijas laikā maršruts saplānots tā, ka smagā mugursoma un aprīkojums nav jānes visu laiku. Izrādās, ka pirmajā dienā no bāzes nometnes uz nākamo apmešanās vietu aiznes mazāk svarīgas lietas, tad atgriežas, lai otrajā dienā uz noteikto vietu nestu individuālos priekšmetus. Piemēram, teltis, guļammaisus un citu.
Organisms jāpieradina
Pakāpeniska kāpšana augšup nepieciešama alpīnista organisma aklimatizācijai, jo, atrodoties aizvien augstāk, gaisā un līdz ar to arī alpīnista asinīs pazeminās skābekļa daudzums.
“Ir jāpierod pie konkrēta augstuma. Piemēram, atrodoties sešu kilometru augstumā, lai pierastu, būtu vajadzīga nedēļa. Neko nedrīkst pārforsēt, jo tam var būt bēdīgas sekas. 4200 metru augstumā atrodas bāzes nometne, kurā bija medicīnas darbinieks, kurš ar speciāla aparāta palīdzību noteica skābekļa daudzumu gaisā un cilvēka asinīs.
Ikvienam ir iespējams sevi pārbaudīt. Ja organisms vēl nav iemācījies paņemt skābekli no retinātā gaisa, tad minētajā augstumā ir jāpavada vairākas dienas. Pirmās pazīmes, kas liecina par skābekļa trūkumu, ir galvassāpes, pie straujām kustībām var just, ka reibst galva. Daudz kas ir atkarīgs arī no alpīnista organisma izturības.
Viens no 4200 metriem var sasniegt 4900 metrus un nav nekādu problēmu, bet citam tas var būt problemātiski,” arī Laimonis vienu reizi izjutis, kā ir tad, kad kalnos sāk reibt galva.
