Gunārs Stalīdzāns ir alpīnists ar vairāk nekā 20 gadu kalnos kāpšanas pieredzi.
Gunārs Stalīdzāns ir alpīnists ar vairāk nekā 20 gadu kalnos kāpšanas pieredzi. Viņš kopā ar draugu un domubiedru alpīnistu Rinaldu Dombrovski 8.februārī Āfrikas valstī Kenijā grūtā un ekstremālā kāpienā, ļoti smagos laika apstākļos uznesa Latvijas karogu grūtākajā Āfrikas virsotnē Batianā 5199 metru augstumā.
“Tā ir otrā augstākā virsotne Āfrikā, ko sasniedzām, ejot pa grūtāko 5B maršrutu. Pasaulē droši vien ir miljoniem alpīnistu, jo pat mazajā Latvijā kalnos kāpēju ir vairāki simti, bet pasaulē pa šo maršrutu Batiana virsotnē neviens nebija kāpis 30 gadus,” lepojas Gunārs.
Uz minēto virsotni no visām pasaules valstīm katru dienu pa vieglāko maršrutu augšup dodas vairākas alpīnistu grupas, bet ne vienmēr, ejot pa vieglāko maršrutu, izdodas pieveikt kalnu. Rumāņu alpīnistus, piemēram, nācies glābt ar helikoptera palīdzību.
“Mūsu paveiktais izraisīja patiesu cieņu Kenijas alpīnistu instruktoros, un informācija par “dzelzs vīriem” bija izskanējusi arī Kenijas televīzijā un izplatījusies visos ciemos. Tikai vēlāk pēc paveiktā kāpiena nāca apjausma, ko mēs esam paveikuši un ka Latvijas vārds atkal ir izskanējis pasaulē. Pirms šīs nopietnās virsotnes paspējām aklimatizācijas nolūkā vēl uzkāpt vidējas grūtības virsotnē Point John, kas ir 4883 metrus augsta,” stāsta alpīnists.
Pārtiek no sniega ūdens
Gunārs vēlreiz atsauc atmiņā piedzīvoto. “Kāpiens bija pietiekami nopietns, jo kalns no pirmā metra līdz pat pēdējam bija jāveic ar smagajām somām plecos galvenokārt pa absolūti vertikālām klintīm, kuras daudzviet bija ar slīpu pārkari. Bija jāpārvar arī stāvi ledus kritumi un stāvas sniega nogāzes. Arī spēka, kad uzkāpts virs 5000 metriem, nepavisam nav daudz. Lai būtu vieglāk kāpt, lielā vairumā izmantojām dažādus āķus, ieliktņus, virves un citas palīgierīces. Kalns sākumā negribēja mūs pieņemt, bet vēlāk vēl ilgāk negribēja laist vaļā. Pamatojoties uz pieredzi, plānojām sasniegt virsotni divās dienās, tāpēc arī līdzi paņemtā pārtika bija paredzēta divām dienām, tomēr laika apstākļu dēļ uzkāpšana un nokāpšana ieilga līdz deviņām dienām. Septiņas dienas pārtikām tikai no sniega ūdens, ko patērējām lielā vairumā, kausējot sniegu uz gāzes prīmusa. Tālredzīgi līdzi bijām paņēmuši pietiekami daudz gāzes balonu. Rītos gaišs kļūst apmēram pulksten 7.00, bet pēc dažām stundām sākās sniega vētra un krusa. Tā – katru dienu. Redzamības nekādas, apledoja gan klintis un virves, gan mēs paši. Gaisa temperatūra – apmēram mīnus 10 grādi. Kalns bija tik stāvs, ka normāli nebija iespējams sēdus vai guļus pavadīt kaut vienu nakti. Visas naktis guļot karājāmies virvē pie klints, jo naktsguļai bija grūti atrast pat nelielu karnīzi. Ar virvju, somu un dažādu stiprinājumu palīdzību katru vakaru tapa jauna ligzda. Ja naktī pa miegam reizēm no tās gadījās izslīdēt, tad satrūkstoties atlika konstatēt, ka karājies tikai drošības virvē. Tad nekas cits neatlika, kā kārpīties atpakaļ ligzdā līdz nākamajam kritienam.”
Sīkumi varēja būt liktenīgi
Tikai izdzīvošanas māka, mūsdienīgais labais ekipējums un alpīnisma pieredze neradīja problēmas, lai veiksmīgi sasniegtu virsotni, kā arī sveiki un veseli atgrieztos no šī kalna. “Vienu brīdi atradāmies aiz līnijas, no kuras varējām arī neatgriezties, jo ikviens sīkums šeit izšķīra izdzīvošanu, piemēram, varēja samirkt sērkociņi, akmens pārsist virvi, beigties gāze, vējā pazaudēt cimdus vai zābakus, no rokām izslīdēt virve. Viss varēja būt mums liktenīgs. Kā atzina Kenijas alpīnisma instruktori, viņi mūs nebūtu varējuši izglābt vai sniegt palīdzību, jo neesot spējīgi uzkāpt tur, kur kāpām mēs. Ilgajā kāpienā paspēja izlādēties arī rācijas akumulatori. Mēs bijām palikuši bez sakariem un līdz ar to – bez palīdzības. Pārējos, kas atradās kalna pakājē, bija nomierinājis tas, ka mēs naktī kāpām pa klintīm ar lukturīšiem. Viņi redzēja, ka esam sveiki un veseli, ka turpinām kāpt, ka neesam pazuduši. Baidoties nejauši pazaudēt zābakus, tos no kājām nevilkām nost desmit dienas. Rezultātā kāju pirksti vēl nedēļu pēc kāpiena nespēja atgūt dzīvīgumu, arī roku pirksti ilgi neatguvās, bet tās ir pārejošas problēmas.”
Alpīnisti nekāpj pēc slavas
Gunārs uzskata, ka alpīnisti kalnos nekāpj pēc slavas un savus sasniegumus īpaši nereklamē. “Viņi vienkārši kāpj,” saka Gunārs.”Alpīnisti ir daudzu cilvēku nesaprasti. Reizēm lielākoties nākas uzklausīt ļoti muļķīgus jautājumus vai dzirdēt neizpratnes pilnus pārmetumus. Kalni – tas ir savdabīgs sporta veids, aicinājums un izaicinājums. Tā ir cīņa ar sevi un reizē cīņa ar kalnu. Reizēm šī cīņa var būt pat ļoti milzīga. Tās ir grūtības, tā ir sevis un kalna pievārēšana. Kalnā kāpējs par to tiek dāsni atalgots ar gandarījumu un neaprakstāmo skaistumu, ko paver sasniegto kalnu virsotnes. Mēs esam lepni ar paveikto un pasaulē nesto Latvijas vārdu, tāpat kā lepojamies ar savu prezidenti, hokejistiem, bobslejistiem un kamaniņu braucējiem, spēkavīru Bergmani un daudziem citiem. Gandarījums ir kāpt kopā ar patiesi jaukiem cilvēkiem. Vienu es droši varu apgalvot, ka visi kalnos kāpēji ir fantastiski ļaudis, jo viņus vieno kalni. Ne velti saka, ka kalni paņem pašus labākos, bet to gan nevienam nenovēlu. Visiem vēlu tikai veiksmi un jaunas virsotnes!”
