Rankas pagasta Rēveļu galā pat priekšpusdienā nekas neliecina par darbīgu rosību. Tikai pa retam manāms kāds vientuļš, tuvējo māju suņu apriets gājējs.
Rankas pagasta Rēveļu galā pat priekšpusdienā nekas neliecina par darbīgu rosību. Tikai pa retam manāms kāds vientuļš, tuvējo māju suņu apriets gājējs. Cilvēki te iemācījušies dzīvot kontrastu pasaulē.
Veikala durvis izlaiž kārtējos pircējus – vīrieti un sievieti. Ārpusē viņus jau gaida divi paziņas. Sarunas par četrotnei vien zināmām lietām turpinās tuvējā autobusa pieturā, kur no lietus un vēja pasargā neliela nojume. Pēc neilga brīža runātājiem laika apstākļi kļūs vienaldzīgi, toties balsis – aizvien skaļākas. Kur steigties, ja darba nav? Bet varbūt zaudēta vēlēšanās strādāt?
Apzinīgi strādnieki jāmeklē “kā ar uguni”
Rēveļos dzīvojošie vīrieši pēc darba taujā kooperatīvās sabiedrības “Amatnieks” vadītājam Kārlim Mednim. Tā ir viņu vienīgā iespēja nopelnīt. Sabiedrībā nodarbina 15 cilvēkus. No tiem pieci strādā gaterī, kas ierīkots kolhoza “Gaujaslīči” mehāniskajās darbnīcās. Par sākotnējo vērienu liecina tikai plašais angārs. Tas šodien līdzinās zvēram, kas ar milzu muti aprijis nelielo ražošanas līniju un nedaudzos zāģmateriālu kubus. Tikko beidzies pusdienlaiks, strādnieki gan nekur nesteidzas, lai arī viņiem maksā par paveikto darbu.
“Mazai ražotnei šodien nav lemts ilgs mūžs. Kokmateriāli kļūst dārgi. Labi, ka sabiedrība iegādājusies cirsmas nākamajam gadam. Konkrētu ražošanas apjomu nav vērts minēt, jo viss atkarīgs no strādnieku attieksmes pret darāmo. Bieži vien nonāku bezizejā, jo daļa neierodas darbā, bet viens piecu vietā strādāt nevar. Tiklīdz saņemta alga, dienām nerādās darbā, bet vietā ko paņemt nav,” drūmo situāciju raksturo K.Mednis.
Viņš kolhoza laikā strādājis par šoferi un traktoristu.
“”Perestroika” bija neapdomāta. Ar tādu tempu, kādā visus sadzina kolhozos, nevajadzēja no tiem atbrīvot,” saka viņš.
Kad izaugšu, būšu lidotājs
Kā Sprīdītis tikai ar skolas somu plecos un polietilēna kuļķeni pie rokas pēc stundām Rēveļu pamatskolas 4.klasē mājās dodas Kristaps Ecētājs. No skolas līdz mājām ejams krietns ceļa gabals, tāpēc rītos viņš brauc ar autobusu, bet mājās nāk kājām. Puisēns nesūdzas, ka laukā ir drēgns un apavos sūcas mitrums. Viņš sapņo, ka dienās būs lidotājs, un stāsta par labāko draugu Jāni Stūrišku, par māsu, kas ir gadu vecāka, par mammu un tēti, kam pagastā esot visādi darbi.
“Man patīk vizuālās mākslas stundas. Vislabāk izdodas uzzīmēt dažādas mašīnas. Arī es gribētu kādu,” Kristaps brīdi padomā, pirms dodas tālāk – pāri Gaujas tiltam, lai aiz tā ienirtu necaurredzamas miglas jūrā. Drīz viņš izzūd skatienam, bet es domāju par to, cik kontrastu pilna ir pasaule viena pagasta robežās. Ir cilvēki, kas pērk krāsmatas un gatavi izlietot miljonus pils atjaunošanai. Un ir bērni, kam sapņi izplēn kā migla. Vai Kristapa sapnim būs lemts piepildīties? Ceru, varbūt…
Cilvēki ir noslēgušies sevī
Tā domā “Līdaciņu” māju saimniece Skaidrīte Grunde. Labi tiem, kam ir māja un saimniecība. Vismaz nav jāsēž rokas klēpī salikušiem, atceroties agrākos – darba pārpilnos gadus. Tomēr ļaudis ir “ieslēgušies” sevī. Par ko gan satiekoties runāt? Par to, ka nemitīgi jāskaita santīmi, ka līdz pensijai vēl vairāki gadi, bet darba nav? Arī vīrs Gunārs kolhozā strādāja par traktoristu, bet divus gadus ātrāk aizgāja pensijā. Tagad rosās 24,9 hektārus lielajā piemājas saimniecībā.
Par vīra un dēla Raimonda rosību liecina glīti sakrautās malkas ielas. Ziemā nepieciešami vismaz 20 steri malkas. Tos saimnieki sarūpē meža platībā, kas ir 13,5 hektāri. “Līdaciņu” mājās valda klusa cerība, ka varbūt laukos reiz kaut kas mainīsies, ka jauni cilvēki nevis bēgs, bet atgriezīsies dzimtajā pusē.
Dārzs palīdz aizmirst ikdienu
Kontrasti valda ne tikai cilvēku nodrošinātībā, arī apkārtējās vides sakoptībā. Ir ļaudis, kas dodas uz purvu, lai tur izraktu mazus bērziņus, iestādītu pie mājas un vēlāk priecātos, ka pavasaros koku zaros vītero strazdi. Ir ļaudis, kas, izliekušies pa zemo mājas logu, ar rokām pašķir nezāles, lai ieraudzītu apkārtējo pasauli. Ļuda Krauze pieder pirmajiem, tāpēc pagasta konkursā par sakoptāko sētu, saņēmusi pateicību nominācijā “Draudzīgākais dārzs”.
“Tas laikam tāpēc, ka nevienam kaimiņam neliedzu padomu, stāstu par to, ko esmu nolēmusi iestādīt no jauna, kādas puķu sēklas savākusi,” prāto saimniece, kuru uzmodinājām no pusdienlaika snaudas. Pirms 16 gadiem, sākot dzīvot “līvānietē”, tās apkārtne bijusi atklāta visiem vējiem. Tagad to sargā glīti apgriezto liepu vainagi, bērzi un pīlādži, bet nu jau gandrīz trīs metrus garo kastaņu Ļuda uz Rēveļiem atvedusi no Cēsīm.
“Laikam man ir “zaļie pirksti”, jo viss, ko stādu, ātri iesakņojas. Ar mīlestību cenšos dārzu kopt. Pirmajos gados plašajā pagalmā zāli noplūcu ar rokām. Tagad pļauju ar zāles pļāvēju,” saka viņa.
Neviens saimnieces vārds neliecina par gaušanos. Tikai atziņa: ja desmit gados privātais mežs “apēsts”, tad šodien jāiztiek ar to, kas ir. Sen vairs nav arī cūku kompleksa, kurā strādājot Ļuda saņēmusi atzinību. Viņa nenoliedz, ka dažbrīd rodoties vēlme doties projām no Rēveļiem, bet vai citur sagaida kaut kas labāks? Tāpēc šo domu sieviete cenšas aizgainīt, paliekot pierastajā pasaulē. Viņa tajā nav vienīgā.
