Trešais akmenstēlniecības simpozijs no iepriekšējiem atšķiras ar to, ka darbi veidoti noteiktai videi.
Trešais akmenstēlniecības simpozijs no iepriekšējiem atšķiras ar to, ka darbi veidoti noteiktai videi. Un tā nav Rīga, bet Alūksne un Gulbene, jo to pašvaldības atbalsta simpoziju un pasūta skulptūras. Mākslinieki dāvināja skulptūru “Sol mažors” Gaujienai J.Vītola mūzikas dienā.
“Ar Kultūrkapitāla fonda finansējumu Zvārtavā ir radīta bāze tēlniecībai. Simpozijā blakus strādā un dzīvo mākslinieki, pieredzējuši un jauni. Tā ir iespēja savstarpēji bagātināties un gūt iedvesmu, bet darbi ir dažādi,” stāsta simpozija vadītājs tēlnieks Vilnis Titāns.
Diānā ir daļiņa “ļeņinekļa”
Katram māksliniekam ir savs “rokraksts”. Rīgā, Vērmanes dārzā, var redzēt Kārli Padegu, bet Dailes teātra akmens dārzā sēž Voldemārs Irbīte, ko veidojis tēlnieks Andris Vārpa. Alūksnei viņš izvēlējies Diānas motīvu. Diānas skulptūra atradusies netālu no Aleksandra paviljona parkā.
“Nevaru pateikt, kāpēc to izvēlējos. Iespējams, ka palika prātā Diānas marmora skulptūra, kas veidota 18.gadsimta otrajā pusē. Taču nav saglabājies attēls, kur būtu redzama seja, un simpozija laikā arī nevarētu izveidot visu skulptūru. Tāpēc darbs atveido medību dieves loka, bultu un auguma fragmentus, un tā nosaukums ir “Diānas dzimšana”,” saka A.Vārpa.
Tēlnieks atzīst, ka Alūksnē nojauktā Ļeņina pieminekļa granīta plāksne labi noder Diānas skulptūras pamatnei. No “vadoņa” tēla pamatnes Rūjienā tēlnieks veidojis pieminekli mācītājam. Savā darbnīcā Valmierā A.Vārpa organizēja akmenstēlniecības simpozijus astoņdesmitajos gados, kad tie ļāva “brīvāk elpot”. Viņš akcentē, ka kultūrvidi var veidot ar pasūtījuma darbiem. Un ir labi, ka tādi ir simpozija skulptūras.
Tīrs kā kalnu ezers
Ļeņina pieminekļa sārtais Karēlijas granīts izmantots arī Jura Švalbes darbā “Kalnu ezers”. Tas rada kontrastu ar Kornetu pelēko milzi.
“Akmeni bija gribējuši izmantot būvniecībā un spridzinājuši. Tāpēc tas sašķēlās trīs daļās un man vajadzēja mainīt ieceri. Tomēr no darba nosaukuma negribēju atteikties. Kalnu ezers ir kaut kas tīrs un vienreizējs, kas ļauj cerēt, ka labais nepazudīs,” domā J.Švalbe. Viņš izzinājis, ka Alūksnes pils parks bijis 25 hektāru platībā. Ir saglabājies ovālais baseins un apaļā strūklaka, kur bija ūdens.
“Tas ir augstu kalnā virs Alūksnes ezera līmeņa. Un ir skaidrs, ka neviens ūdeni neveda kalnā ar zirgiem un nesūknēja ar sūkni. Ūdens bija turpat, un tas ir “kalnu ezers”,” secina tēlnieks.
J.Švalbe uzskata Latvijas akmeni par vienreizēju. Tagad māksliniekiem ir lielas iespējas: var strādāt ar Norvēģijas labradorītu, ar Somijas vai Zviedrijas granītu un ar Itālijas traversīnu.
“Ļeņina pieminekļa materiāls ir iegūts karjerā. Tā masa ir homogēna, un grauds ir vienāds. Tas ir skaists, bet mūsu akmens ir krāsains un bagāts. Tā grauds ir dažāds. Tas ir tīrradnis, kas jāsaudzē,” uzskata J.Švalbe. Viņu interesē akmens krūmmalā, grāvmalā un meliorācijas krāvumos. Protams, katru darbam neizvēlas.
Kolumba ola divās versijās
V.Titāns domā, ka visiem ir zināms nostāsts par Kolumbu, kad viņš uzsitis ar olu uz galda un tā palikusi stāvam uz gala. “Kolumba ola” bijusi Alūksnes parkā un būs atkal.
“Tāpat kā citu mākslinieku darbi arī šis ir improvizācija un dzeja par tēmu. Veidoju apaļu, pulētu akmeni, kur saskatāmi raksti. Pamatne ir sadalīta četrās debespusēs. Dažādi apstrādājot, akmenī atklājas faktūras, kas katra dod savu noskaņu. Tie ir jaunas pasaules meklējumi,” atklāj tēlnieks. V.Titāns akcentē, ka ir interesanti vērot, kā saskan dabīgais laukakmens, kur ir šļūdoņa virsmas garoza, ar pulētu un uzkaltu virsmu.
No simpozija darbiem piedāvātajām tēmām arī Igors Dobičins izvēlējās “Kolumba olu”.
“Tā kā divas olas Alūksnē neliks, nolēmu, ka tā paliks Zvārtavā. Protams, mana ola ir citāda. Es to veidoju kā formu ainavā, kas organizē vidi ap sevi. Kad olu nopulē, tad ainava tajā spoguļojas un rodas savdabīgs, vārdos neizsakāms magnēts,” norāda mākslinieks. Izlemts, ka arī viņa “olai” būs vieta Alūksnē.
Kad pūš ziemeļvējš
Jauno mākslinieku darbi ir atšķirīgi. Tie nav veidoti pēc seniem motīviem. “Andris Vārpa daudz paveica pirmajās dienās, un tas bija stimuls pārējiem, jo simpozijā ir arī veselīga sacensība. Var strādāt un sevi pilnveidot profesionāli, apgūt jaunus paņēmienus,” atzīst simpozija projekta vadī-tāja Baiba Guste. Reinis Vārpa priecājas, ka viņa darbs “Sol mnažors” novietots Jāzepa Vītola muzejā “Anniņās”. Sol mažorā sākas viņa “Gaismas pils”. “Tā ir laimīga sagadīšanās. Reinim darba kompozīcijas ideja radās, skatoties akmeni, jo sākotnējā iecere bija cita,” atklāj V.Titāns.
Pieredzējušos māksliniekus pazīst pēc “rokraksta”, bet tieši tāpēc jaunie var pārsteigt. Ginters Krumholcs un Sandis Kondrāts ir Mākslas akadēmijas studenti, bet viņu darbi ir atšķirīgi.
“Ginters veidojis figurālu darbu “Sirdsapziņa”, bet Sanda “Ziemeļvējš” pārsteidz ar formas savdabību,” atzīst B.
Guste. Ar akmens plīsumu un metāla konstrukciju pamatnē viņš centies attēlot ziemeļvēja skarbumu un dinamiku. “Tas ir veids, kā varu parādīt savu ziemeļvēja izjūtu. Kad pirmo reizi ierados Alūksnē, bija ziemas vēja sajūta. Pie ezera pūta vējš, un tas mani rosināja,” saka S.Kondrāts.
Interesanti strādā Gvido Buls, kas granītā veidoja skulptūru Gulbenei. “Liriskais darba nosaukums tam ir “Apceļosim Latviju”, bet neoficiālais – ērglis,” saka G.Buls.
Skatītāji konstruktīvisma garā veidotajā skulptūrā saskata motociklu, kas tāpat kā ērglis spēj traukties vēja ātrumā.
Paredzams, ka turpināsies Alūksnes pilsētas domes un tēlnieku sadarbība. Nākamvasar Zvārtavā notiks starptautisks akmenstēlniecības simpozijs “Akmens un ūdens”.
