Latvijā sievietes izvēlas dejot Austrumu dejas savam priekam, jo tās ir pašizpausmes iespējas. Šīs dejas ir kā terapija, kuras laikā var atbrīvoties no saviem kompleksiem, iemācīties mīlēt sevi un savu ķermeni. To pierādīja arī Austrumu deju grupa “Habibi”, kas sestdien, 18.martā, Staru tautas namā kopā ar draugiem svinēja savas pastāvēšanas piecu gadu jubileju.
Koncerts “Austrumu taureņu spārnu vēdās”, kurā piedalījās arī Austrumu deju grupas no Staiceles, Madonas, Alūksnes un Balviem, kā arī līnijdeju grupa “Raganiņas” un tērpu teātris “Varavīksne”, apliecināja sievišķīgo pievilcību, grāciju, atturīgu erotismu, atbrīvotību, jutekliskumu. Koncerta pirmajā daļā tika izdejotas Austrumu dejas ar svecēm, vēdekļiem, lakatiem, bet otrajā akcentētas čigānu dejas, kas arī pieder Austrumu deju grupai.
Deju grupas “Habibi” vēsture sākta rakstīt pirms pieciem gadiem, kad grupas vadību uzņēmās Valda Lapiņa.
Tulkojumā nozīmē – mīļotā
“”Habibi” tulkojumā no arābu valodas nozīmē – mīļotā. Mēs, kas dejojam grupā, esam mīļotās māmiņas, māsiņas, sievas. Mūs visas saista šis vārds, kam uzsvars liekams uz pirmo zilbi, jo tas ir raksturīgi Austrumu valodām. Visa sākums meklējams tad, kad Lienīte Lapsa organizēja savu deju grupu “Horeo”, kas darbojās Gulbenē un citviet. Grupā dejoju ne tikai es pati, bet arī citas meitenes. Tad Lienīte aizprecējās uz Liepāju. Kādu laiku braucu dejot pie viņas uz Rīgu, kur Lienīte arī bija izveidojusi savu grupu. Bija laiks, kad Gulbenē pastāvēja pat divas Austrumu deju grupas. Vienu no tām vadīja Irēna Sproģe, bet arī viņai bija grūti visu apvienot. Dejotājas, satikušas mani, bilda, ka vajag turpināt dejot – lai uzņemos vadību,” stāsta Valda, kurai pašai ļoti patīk dejot. Itin bieži sievas, rīkojot jubilejas balles saviem vīriem, uz tām uzaicinot arī vēderdeju dejotājas. Arī “Habibi” saņem šādus uzaicinājumus. Nesen nācies uzstāties kāda kunga septiņdesmit piecu gadu jubilejā, kurš izvēlējies nevis čigānu, bet vēderdejas. “Tiekam aicinātas dejot arī uz kāzām, bet tad uzstājamies ar stundu garu čigānu deju programmu, kamēr kāzu liecinieki jeb vedēji vēlas sev nelielu atslodzi,” stāsta “Habibi” vadītāja. “Habibi” piedalās arī Austrumu deju festivālos.
Nesola vieglu dzīvi
Šobrīd deju grupā dejo piecas dalībnieces, lai gan sākumā bijušas pat divdesmit dejot gribētājas. “Apgūt Austrumu deju prasmi nav viegli – nodarbības ir jāapmeklē regulāri. Nevienai no dejotājām nesolu vieglu dzīvi. Pēc katra koncerta piesakās daudz sieviešu, kas grib apgūt Austrumu dejas un saka: “Es gribu dejot!” Jautājums – cik ilgi pastāv šis “gribu”, jo šo deju apguve nenotiek pāris nodarbībās,” norāda vadītāja. Viņa stāsta, ka esot dejotājas, kas iztur vienu divus mēnešus, pusgadu, tad aiziet. Arī deju apguve esot individuāla. Vienam viss padodoties ātrāk, citam ilgāk. “Mēs dejojam arī savas veselības labā – lai izkustinātu plecu daļu, jo daudziem ir sēdošs darbs, mugurkaulu, gurnus, roku locītavas. Ir nodarbības, kad vairāk strādājam ar rokām. Mācāmies arī pareizi elpot. Kad meitenes ierodas uz nodarbībām, vienmēr uzsveru, cik viņas ir skaistas, jo katra sieviete ir ūnikums. Viņa ir skaista tikai tāpēc, ka ir sieviete! Mums jāiemācās pieņemt sevi tādu, kāda esmu. Mums ir visādas auguma formas, tāpēc esam dažādas, bet arī kokam nav divu absolūti vienādu lapu. Vēderdejas notievēt gan nepalīdzēs,” uzsver Valda.
Viņa pati gribējusi dejot jau kopš bērnības, tāpēc mamma Valdu aizvedusi uz Horeogrāfijas skolu Rīgā. Diemžēl nācies saņemt atteikumu smalko kaulu dēļ. Arī skatoties indiešu filmas, Valda mēģinājusi atdarināt tajās skatīto dejotāju roku kustības. “Indiešu dejas man patīk skatīties, bet ne dejot, jo indiešu deja ir ar kustībām izstāstīts stāsts. Austrumu dejās tā īsti nav, lai gan arī tās ir saistītas ar mīlestību, ar mīļoto. Lai apgūtu dejas kustības, izmantojam internetu, kad vien ir iespējams, vēroju arī, kā dejo čigāni,” norāda Valda. Dejotājas tērpus gan šuj pašas, gan iegādājas jau gatavus.
