Soli pa solim apstaigājot pagalma robežas un priecājoties par zāliena mīksto paklāju, “Līcīšu” saimnieces Ilzes Ūdres stādītajiem ziedošajiem augiem un ēkām, kam viņas vīrs Aivis piešķīris otru mūžu, nemanot tiek nostaigāts puskilometrs. Tas ir daudz, īpaši tādēļ, ka katru nedēļu vai pat divas reizes nedēļā visā teritorijā ir jānopļauj zāle. Šai nodarbei visbiežāk tiek atvēlētas vakara stundas, jo Ilze strādā par medicīnas māsu Lizuma pagasta ģimenes ārstes Baibas Mezītes prakses vietā, bet Aivis ir tirdzniecības menedžeris firmā „Premium”.
„Līcīšu” pārveidošana sākusies pirms četrpadsmit gadiem. Ilze ar plašu žestu rāda, kur savulaik atradusies vīra vecākiem piederošā kūts, kur ganījusies govs, kur pleties kartupeļu tīrums un sakņu dārzs, kur auguši savu laiku pārdzīvojušie ķirši. Šodien ir grūti to visu iztēloties, jo visapkārt valda plašums un gaišums, bet koki, krūmi, skujeņi, ziedu trauki un puķu dobes kopējo ainavu lieliski papildina. „Viss sākās ar veco ēku nojaukšanu un dzīvojamās mājas atjaunošanu. Atceros, kad sākām pļaut zāli, vīra tēvs, tolaik vēl dzīvs būdams, saķēra galvu, jo viņam patika zāle, kas sniedzās pāri ceļgaliem. Arī lopus turēt negribējām, jo tas piesien pie mājas, bet kādreiz gribas aizbraukt kaut kur vismaz uz pāris dienām visiem kopā,” stāsta Ilze. Uz Liteni viņa pārcēlusies no Valmieras 2000.gadā un pati bijusi pārsteigta, ka spēs ļauties lauku dzīves vilinājumam, aizmirstot par dzīvi pilsētā.
Pagalmā, ierīkojot puķu dobes, ir izmantoti laukakmeņi. Izrādās, ka ideja par to izmantošanu, pieder Aivim. Piemēram, vietā, kur auguši ķirši, tagad izveidota puķu dobe, kur skujeņus papildina pa košam vasaras ziedu akcentam. Lai dobe izceltos, Aivis uzmūrējis nelielu laukakmeņu sienu. Par dekoratīvu elementu pagalmā kļuvusi vecā aka, kas apmūrēta ar laukakmeņiem un dižojas ar jumtiņu. Vieta rasta arī nelielam atpūtas namiņam. Atjaunota vecā klēts, kā arī melnā pirtiņa gandrīz pašā upes krastā, jo Aivis ir šādas pirts piekritējs. Pavasara palu laikā Pededze uzkāpjot tik augstu, ka ūdens sniedzoties līdz pat pirts slieksnim. Bijusi iecere pagalma zemākajā daļā izrakt dīķi, bet šī iecere atstāta turpmākajiem gadiem, kamēr paaugsies trīsgadīgais Kristers. Arī iecere par iespēju izveidot vasaras nojumi, kam dots nosaukums „Alus dārzs”, pieder Aivim. Ģimene tur labprāt ne tikai iemalko rīta un pēcpusdienas kafiju, bet arī pusdieno. Blakām „Alus dārzam” ierīkots volejbola laukums. Vēl iecerēts atjaunot arī smilšu kasti un šūpoles, kas, pēc meitas Līvas domām, esot nepieciešamas īpaši Lieldienās. „Ja vēl būtu rotaļu laukums ar slīdkalniņu,” papildina meitene.
Ilze vairāk gādā par augiem, kas tiek pirkti gan stādu audzētavās, gan tirgu. Arī Gulbenē esot plašas izvēles iespējas. „Izdomāju, kurā vietā konkrēto augu stādīšu. Kad iestādu, izrādās, tas tur neiederas. Atkal pārstādu. Katru gadu kaut ko arī pamainu. Noteicošais, lai pašiem patīk, jo nekādos daiļdārzniecības kursos neesam mācījušies. Protams, pāršķirstu žurnālus vai no kāda cita dārza aizņemos kādu ideju, tomēr vienmēr šķiet, ka citiem viss izdodas labāk. Lai aicinātu talkā ainavu arhitektu, tas ir pārāk dārgi,” saka Ilze. Vienīgā problēma „Līcīšos” esot laika un darba roku trūkums. „Galvenais ir pagalmā un dārzā neko neaizaudzēt, jo tad pašiem ir vieglāk. Saprotu, ka ne visi var rušināties pa dobēm. Tam tomēr ir jāpatīk,” secina Ilze.
