Viss, kas beidzas, ir atkal kaut kā jauna sākums. Tā cenšos sevi mierināt, pēc atvaļinājuma atkal atgriežoties darbā. Būs atkal jaunas tikšanās ar jaukiem un interesantiem cilvēkiem, visiem būtiski notikumi, nāksies atkal viesoties skaistās un sakoptās sētās, informēt par dažādiem kultūras pasākumiem un tamlīdzīgi, tomēr atvaļinājumam piemīt sava burvība un neatkārtojamība. Tā tas ir pat tad, ja nav bijusi izdevība doties tālos ceļojumos un kāpt pašos augstākajos kalnos. Burvību ir iespējams rast, līkņājot dārzā un paklanoties meža ogu ceriem, strīdoties ar uzmācīgajiem ķiršu kārotājiem strazdiem, sasmejoties ar tuvējiem kaimiņiem par pavisam ikdienišķām lietām vai, sēžot zem liela koka lapotnes, izbaudot tuvojošā vakara klusumu. Atvaļinājuma laikā burvību ir iespējams saskatīt pat sarindotajās ievārījuma burciņās. Atvaļinājums, manuprāt, ir katra cilvēka godīgi nopelnīta alga par visa gada garumā darbā vadītām dienām. Arī viedi cilvēki iesaka katram rast sev piemērotāko veidu, kā atslogot prātu no problēmām, kas ir saistītas ar tiešajiem darba pienākumiem, jo tas ļauj atklāt kaut ko jaunu visā apkārtējā un pašam sevī. Pēdējās divas atvaļinājuma nedēļas pavadīju kopā ar mazmeitiņu, saprotot, ka, lūk, kas ir vislabākās zāles vecvecākiem. Tad neatliek laika klausīties, kurā locītavā iemetusies sāpe, par miegu naktīs nav jāsūdzas. Arī par aerobikas nodarbībām var aizmirst. Ir tikai jāļaujas kopīgām aktivitātēm un abpusējai mīlestībai. Tā ir iespēja atkal atgriezties savā bērnībā. Tiem, kas vēl tikai grasās doties atvaļinājumā vēlu: “Ļaujieties šim laikam! Saskatiet tā burvību katrā mirklī, jo ikdienas pelēcība atkal pienāks nelūgta un dažkārt pat negribēta!” ◆
