Nabadzības līmenis mazpilsētās un Latvijas laukos pēdējo trīs gadu laikā palielinājies trīs reizes, turpretim lielpilsētās tas pamazām sarūk.
Nabadzības līmenis mazpilsētās un Latvijas laukos pēdējo trīs gadu laikā palielinājies trīs reizes, turpretim lielpilsētās tas pamazām sarūk. Lai pievērstu sabiedrības uzmanību, 17.oktobrī atzīmēja nabadzības izskaušanas dienu.
Apzinot situāciju valstī, par vienu no nabadzību veicinošām problēmām atzītas izglītības iegūšanas mazās iespējas. Daudzviet bērni neapmeklē skolu, jo vecākiem trūkst naudas, lai sagatavotu viņus skolai. Izrādās, ka vienai ceturtajai daļai jauniešu vecumā no 18 līdz 24 gadiem ir tikai pamatskolas izglītība, tāpēc viņiem nav iespējams rast darbu, jo darba devēju prasības katru gadu kļūst aizvien augstākas.
“Valsts politiķi neuztraucas par nabadzības situāciju valstī, bet sabiedrības pastiprinātas uzmanības dēļ viņi ir spiesti par to beidzot interesēties,” saka Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programmas pārstāve Latvijā Inita Pauloviča. Spiesti interesēties, bet vai interesējas? Pašvaldību vadītājiem, pedagogiem, lauku cilvēkiem par šo jautājumu ir cits viedoklis.
Lauki – “pie sasistas siles”
Tā pašreizējo situāciju raksturo Gulbenes rajona Litenes pagasta padomes priekšsēdētājs Gunārs Ciglis. Jautāts par aktualitātēm pagastā, viņš atbild, ka, ja pagasta budžetā nav naudas, tad par aktivitātēm nevar runāt. “Es uzskatu, ka laukos nabadzības līmenis palielinās katru gadu. Pagastā 70 procenti cilvēku dzīvo zem valsts noteiktā iztikas minimuma. Daļai lauku cilvēku vairs nav nekā. Meža platības ir izcirstas, par kolhoza laiku saņemtās pajas izlietotas. Viņi stāv pie “sasistas siles”,” saka G.Ciglis. Vienīgo atrisinājumu šai problēmai viņš saskata valsts budžeta citādā sadalē, lielāko daļu piešķirot lauku reģionu centriem. “Cilvēkiem ir jārada iespējas strādāt, tāpēc tiem, kas veido jaunus uzņēmumus un ražotnes, jādod nodokļu atlaides,” domā pašvaldības vadītājs.
Mēs nedzīvojam bagāti
“Uzskata, ka, dzīvojot laukos, visa pietiek, ka mēs dzīvojam bagāti. Rodas priekšstats, ka cilvēka vienīgā vajadzība ir paēst. Diemžēl lauku ļaudīm ir arī citas vajadzības. Ir jāskolo bērni, jāģērbjas, jāiegādājas tehnika, jāmaksā par elektroenerģijas patēriņu un citu. Mēs daudz strādājam. Manuprāt, šodien laukos dzīvi “izvelk” tie, kam ir mežs. Laucinieki cietīs, kamēr Latvijā nepārtrauks importēt lauksaimniecības produkciju. Mēs, zemnieki, iegūtu, bet vai no tā necietīs trūcīgie valsts iedzīvotāji, jo importa preces ir lētākas? Tās ir šo cilvēku glābiņš,” domā Gulbenes rajona Rankas pagasta zemniece Dace Ozola. Savukārt Līgo pagasta zemniece Ņina Mavrina atzīst, ka tik mazā pagastā, kāds ir Līgo, cilvēkiem praktiski nav iespējams rast darbu. “Īpaši grūti ir ģimenēm ar maziem bērniem. Problēmas rada fakts, ka ne visiem zemes apsaimniekotājiem ir iegādāta vajadzīgā lauksaimniecības tehnika, tāpēc jāmaksā par pakalpojumiem, bet naudas nav. To izjutām šovasar, kad sienam vajadzēja sapļaut trīsreiz vairāk zāles, bet maksāt vajadzēja par katru hektāru,” stāsta zemniece.
Nevar atbraukt uz skolu
Gulbenes rajona Rankas arodvidusskolas direktors Miķelis Kučinskis laikrakstam stāsta, ka daļai audzēkņu neesot naudas, lai iegādātos autobusa biļeti, tāpēc kavējot nodarbības skolā. “Audzēkņi stāsta, ka bieži mājās neesot ko ēst. Tas nozīmē, ka viņi ir nepilnvērtīgi paēduši, tāpēc darām visu iespējamo, lai skolā par ēdienreizēm nevajadzētu dārgi maksāt. Pusdienas izmaksā 30 santīmu. Trūkst apģērbu un apavu. Lai palīdzētu tos sarūpēt, pavasarī no labdarības biedrības “Pakāpieni” atvedām apģērbus un apavus, ko izdalījām audzēkņu grupām. Arī Fricis Flūgs no Zīgenes, ciemojoties skolā un apzinot situāciju, solīja, ka sarūpēs humāno palīdzību uz Ziemassvētkiem,” stāsta direktors.
Nevēlas meklēt taisnību
Diemžēl nabadzība ietekmē arī cilvēku iespēju aizstāvēt savas tiesības, jo nepietiek līdzekļu, lai segtu izdevumus tiesā. “Lauku cilvēki vairs nevēlas meklēt taisnību, jo ir no meklēšanas noguruši. Par vienu un to pašu pārkāpumu piemēro dažādu sodu. Tam, kam ir nauda, tas melnu pataisīs par baltu. Diemžēl patiesību šodien var nopirkt par naudu,” saka Gulbenes rajona Beļavas pagasta iedzīvotāja Ilze Mezīte. Viņa uzskata, ka laimīgi ir to vecāku bērni, kas dodas mācīties uz pilsētu un tur rod darbu. “Pēc 15 gadiem lauki būs tukši, jo vecāki necenšas radīt iespēju bērniem strādāt savā saimniecībā. Es arī šodien nožēloju, ka atnācu tik tālu prom no Rīgas. Toreiz domāju, ka visu spēšu un paveikšu. Nekā. Valsts nepalīdz nevienam. Viss atkarīgs no cilvēka. Ja viņš spēj izķepuroties saviem spēkiem, tad ir labi, ja ne – viņš ir nolemts iznīcībai,” saka I.Mezīte.
Izdevība strādāt ir visiem
Cerības vieš fakts, ka izdevās uzrunāt zemnieci, kas uzskata, ka šodien strādāt ir iespējams visiem, tikai daļa cilvēku esot tā “nolaidušies”, ka viņiem neesot ne lauksaimniecības tehnikas, pat ne gotiņas. “Mēs tikai mākam čīkstēt un skriet uz pagasta padomi, lai lūgtu palīdzību, sakot, ka esam trūcīgi un mums vajag. Es runāju par jauniem cilvēkiem. Es personīgi to atļauties nevaru. Kaimiņos mūsu zemnieku saimniecībai ir divas mājas. Ir neapstrādāta zeme, bet cilvēks sūdzas, ka ir slikti. Tas ir slinkums, nevis nabadzība, kas valda laukos. Mums katram ir divas rokas, kājas un galva. Kāpēc es ceļos četros no rīta, lai ravētu bietes, bet viņi guļ līdz pusdienām un dzer alkoholu? Man ir pieci bērni, bet, abi ar vīru strādājot, spējam viņus pabarot, izskolot un apģērbt,” uzskata Gulbenes rajona Līgo pagasta zemniece Ruta Ozola.
Nolemj apkarot nabadzību
Valdība esot apņēmusies sagatavot nabadzības apkarošanas programmu. Tikai nevienam nav skaidrs, kāda būs šīs programmas būtība. Vai tā izskaudīs vārdu “nabadzība” kā lietvārdu, vai beidzot sāks domāt par valsts iedzīvotājiem kopumā.
