Rimstavās: kādreiz bija liela rosība. Klāt ir novembris, pamazām tuvojas arī Mārtiņdiena, ko senie latvieši uzskatīja par rudens beigu un ziemas sākuma dienu.
Rimstavās: kādreiz bija liela rosība
Klāt ir novembris, pamazām tuvojas arī Mārtiņdiena, ko senie latvieši uzskatīja par rudens beigu un ziemas sākuma dienu. Līdz šai dienai bija jābeidz visi rudens darbi, jo tad zeme dodas atpūtā un to nedrīkst traucēt, lai nākamā gadā būtu laba raža.
Tāpat kā citās mūsu rajona nelielajās apdzīvotajās vietās arī Galgauskas pagasta Rimstavās kādreiz, protams, bijusi lielāka dzīvība, tomēr arī šobrīd var just, ka šeit dzīvo cilvēki, kas cenšas sakopt savu mājvietu un domā par rītdienu. “Dzirksteles” satiktie cilvēki Rimstavās stāstīja, ka laukos ir labi dzīvot – tur vienmēr pietiekot darba, turklāt – ja cilvēks ir strādīgs, tad viņš arī var nopelnīt sev iztikai.
Rimstavu iedzīvotāji rudens darbus jau ir gandrīz paveikuši un godam var sagaidīt un nosvinēt Mārtiņdienu.
Mārtiņdienas galdā noteikti jābūt kādam putna gaļas ēdienam. “Vizbulīšu” māju pagalmā rudenīgi saltajā saulē gozējas trīs skaistas, baltas pīles, bet 73 gadus vecā mājas saimniece Aina Medvecka saka, ka tās nav domātas svētku galdam. Pīles viņa tur tādēļ, ka netiek galā ar gliemežiem. Mans vaļasprieks ir audzēt puķes, bet gliemeži tās visas noēda – tagad, kad ir pīles, tādas problēmas vairs nav,” stāsta Aina.
Viņas dārzā ziedot dažādas puķes, bet visvairāk saimniecei patīk skaistās rudens puķes – mārtiņrozes, jo tās ar savu krāšņumu priecē visilgāk. “Agrāk man ļoti patika audzēt dālijas, bet tās nokāra galvas jau pēc pirmajām salnām, turpretī mārtiņrozes zied līdz vēlam rudenim, arī pēc tam es tās sanesu un sastādu istabā un tās vēl ilgi zied un atgādina par vasaru,” saka Aina.
Kā apliecinājums saimnieces mīlestībai visās istabās pretim raugās dažādu krāsu – gan dzeltenas, gan koši sarkanas, gan violetas un zilganas – mārtiņrozes.
“Puķēm vajadzīga mīlestība un kopšana. Tagad man nav tik daudz puķu, jo nav vairs spēka tās sastādīt un aplaistīt, bet arī tas mazumiņš, kas vēl ir palicis, sagādā lielu prieku,” atzīst sieviete.
Aina nāk no Balvu rajona. Galgauskas pusē viņa dzīvo jau kopš 1957.gada, bet Rimstavās māju ar vīru Albertu nopirkuši 1993.gadā. Kolhozu laikos sieviete strādājusi par lopkopēju un slaucēju, bet tagad saimnieko pa mājām. “Agrāk turējām gotiņu, bet šogad to pārdevām, jo veselība vairs neļauj to apkopt. Tagad mūsu saimniecībā ir tikai pīles,” stāsta Aina. Viņa uzskata, ka laukos dzīvot var, tikai jāmāk to darīt – nav jau liela māksla naudu notriekt grādīgajos dzērienos un pēc tam sūkstīties, ka nav par ko maizi nopirkt. “Es esmu apmierināta ar dzīvi. Lai gan pensija man nav liela, iztikt var, dārziņā izaudzēju kartupeļus, sīpolus, burkānus, tā arī dzīvojam abi ar vīru,” stāsta sirmā sieviete.
Grūti izdzīvot tikai sliņķiem
Arī Iraīda Logina uzskata, ka labāk dzīvot ir laukos nekā pilsētā. “Viss, protams, ir atkarīgs no finansiālā stāvokļa, bet tiem, kam naudas nav, pilsētā arī ir grūti savilkt galus kopā. Nesaprotu, kā pensionāri var pilsētā izdzīvot, jo visi komunālie maksājumi ir tik dārgi, bet pensijas mūsdienās ne visiem ir pietiekami lielas,” vērtē Iraīda. Viņa diez vai pārceltos uz dzīvi kaut kur citur, jo viņas mājas ir te.
Loginu ģimene Rimstavās dzīvo jau apmēram 24 gadus, pirms tam viņi dzīvojuši Galgauskā. Šobrīd plašajā divstāvu mājā dzīvo vairs tikai Iraīda pati, dzīvesbiedrs un viņas mamma, jo abas meitas jau ir izaugušas un iekārtojušas savu dzīvi Rīgā. Viņas ieguvušas augstāko juridisko izglītību un šobrīd strādā labi apmaksātās darbavietās. “Ja meitas piedāvātu nākt dzīvot uz Rīgu, varbūt arī varētu pārcelties, bet ar vienu nosacījumu – nevēlos būt par apgrūtinājumu viņām. Viņas, protams, mums palīdz arī tagad, bet man neatļauj sirdsapziņa dzīvot otram uz kakla,” saka sieviete.
Iraīdas vīrs strādā Galgauskā, gaterī, kad ir darbs, savukārt viņa pati algotu darbu nestrādā, bet saimnieko pa mājām. Apkopt nelielo saimniecību – gotiņu, cūkas un trušus -, kā arī saimniekot pa māju un dārzu palīdz mamma. Iraīda uzskata, ka laukos grūti izdzīvot tikai sliņķiem.
“Ja cilvēks nevar turēt lopus, vismaz dārzu viņš var apstrādāt. Nav jau jāstāda hektāriem, pietiek arī ar mazu dārziņu, kur izaudzēt pašu nepieciešamāko,” ir pārliecināta rimstaviete.
Ziemu Iraīda gaida ar mierīgu sirdi, jo visi darbi ir apdarīti, dārzi nokopti, lopiem barība sagādāta, līdz pavasarim varēs mierīgi atpūsties.
Nespēj šķirties no lopiem
Jezupata Linuža priecājas, ka kolhozu laiki sen ir beigušies un tagad katrs var saimniekot pats sev. “Cilvēki, kas vēlas, saimnieko un ir pārtikuši, vajadzīga tikai apņēmība un uzdrīkstēšanās. Ja neko nedarīsi, tad arī nekā nebūs,” spriež “Elderu” māju saimniece.
Jezupata uz šo pusi savulaik pārnākusi dzīvot no Kārsavas. “Vīrs sarunāja šeit traktorista darbu, tā mēs arī atnācām šurp dzīvot. Māju, kurā pašreiz dzīvojam, bija sācis celt pirmais kolhoza priekšsēdētājs Drīzulis, bet viņu tepat netālu nospēra zibens. Kad mēs atnācām uz šejieni, man piedāvāja darbu fermā un ielaida šeit dzīvot. Kolhozā nostrādāju līdz pat pensijai,” stāsta sieviete. Arī tagad viņai saimniecībā ir govs, cūkas un vistas.
“Mums ir laba gotiņa, paši visu pienu nevaram apēst, kas paliek pāri, kooperējoties ar meitu Irēnu, kura dzīvo netālu un arī tur govi, nododam,” stāsta saimniece un piebilst, ka zemi apstrādāt un sienu sagādāt palīdz dēls Valdis ar ģimeni, kurš dzīvo pie Jezupatas, viņai jātiek galā vien ar lopiem.
“Es ne par kādu naudu neietu dzīvot uz pilsētu. Laukos esmu dzimusi un augusi, šeit arī gribu palikt. Jaunībā man bija iespēja iet dzīvot uz pilsētu, bet es aizbēgu uz laukiem. Laikam liktenis man lēmis dzīvi laukos,” spriež sieviete.
Atjauno dzimtas mājas
Niedrīšu māju saimniece Silvija Pauga pamazām mēģina atjaunot savas dzimtas mājas. “Manam vectēvam Kārlim Vanagam, kurš cīnījies Pirmajā pasaules karā, uz izpirkšanu no Rimstavu pusmuižas, kas savulaik te bijusi, atdalīta zeme. Gribēdams, lai būtu vairāk aramzemes, māju viņš uzcēlis pašā viszemākajā vietā, kur augušas niedres, tāpēc arī mājām ir dots vārds “Niedrītes”,” stāsta saimniece.
Silvija ilgus gadus nostrādājusi mašīnu skaitļošanas stacijā Gulbenē, tur arī dzīvojusi. Kad nākuši juku laiki, baidoties, ka paliks bez iztikas līdzekļiem un darba, viņa sākusi saimniekot savā īpašumā.
“Turēju lopus, audzēju graudaugus, bet tad saslimu, tāpēc nācās visu saimniecību likvidēt. Zemi, kas ir manā īpašumā, iznomāju un šobrīd audzēju tikai pīles un trušus,” stāsta sieviete.
Bet viņa nolēmusi atjaunot dzimtas māju. “Šeit ir manas vecvecāku mājas, arī māte Anna Žvīgure tām ir bijusi uzticīga, tādēļ arī man jāturpina te saimniekot. Ja māte un vecāmāte izturēja visus spaidus, arī man ir jāiztur. Vasarā šeit labprāt vēlas uzturēties visi radi, vien ziemā te ir tāds klusāks,” saka Silvija. Arī viņai patīk saimniekot savās lauku mājās, un pilsētas dzīvoklis šobrīd tiek turēts vienīgi kā rezerves variants. Visi radi vienmēr priecājas, ka Niedrīšu mājās allaž smaržo pēc ziediem un svaigi ceptiem pīrāgiem. Silvijai vienmēr tiek teikti pateicības vārdi par jauko uzņemšanu un vēlēts, lai nekad nepietrūkst darba.
***
Fakti
– Rimstavas ir apdzīvota vieta Galgauskas pagastā.
– Rimstavu pusmuižas zemi pēc kara sadalīja saimniekiem.
– Ceļa malā Rimstavās kādreiz bija slavens krogs, kuru pēckara gados likvidēja.
– Padomju laikos Rimstavās bija atsevišķs kolhozs “Kopdarbība”.
– Kolhozu laikā vecā muižas mājā tika ierīkots kolhoza muzejs.
– Lielākā daļa Rimstavu māju celtas kolhozu laikos.
– Rimstavās dzīvojuši Marisa Vētras vecvecāki.
