Šogad 18.novembrī atzīmēsim Latvijas Republikas proklamēšanas 90.gadadienu. To gaida arī Stradu pagasta “Pomerpomeru” māju saimnieki Margarita Pendrika un viņas dzīvesbiedrs Leonards Točs. Viņi, būdami uzticīgi laukiem, uzskata, ka Latvijā dzīvot nemaz nav tik slikti, tikai cilvēki par visu pārāk daudz sūdzas.
“Nevaram iedomāties, ka mums no šejienes vajadzētu pārcelties uz dzīvi pagasta centrā. Tā ir vienreizēja sajūta, kad, rosoties sētsvidū, pienāk sunītis, kaķītis, ja turpat netālu gotiņa,” saka saimnieki. Cik vien viņi spēs, tik pašu spēkiem gādās ziemai malku un rūpēsies par kārtību pagalmā, kur saimnieks, šurpu turpu stumdot zāles pļāvēju, sezonā tādējādi nopļauj sešus hektārus. Lai neaizaugtu, iznomāti 17 hektāri zemes tiem, kam pa spēkam to apsaimniekot.
Latvieši nedzīvo slikti
“Šodien dzīvojam ļoti labi, paraugiet, cik daudz ir automašīnu, cik lepnu māju, cik lielveikalu! Mums nekad ledusskapis nav bijis tik pilns kā šodien. Pat ar saviem draugiem esam par to strīdējušies, dzirdot viņus žēlojamies, cik šodien viss slikti. Vai viņi kādreiz varēja saviem bērniem pirkt tik daudz dažādu saldumu un citu lietu kā šodien? Veikalos plaukti lūst no pārpilnības, arī pircēju netrūkst, bet bija laiks, kad stāvējām garu garās rindās. Kāda “pārticība” bija mūsu jaunībā? Cik labi, ka pie mums valda miers! Cik daudz dažādu pasākumu notiek, cik skaistus un plašus svētkus rīkojam! Kad vēl tā bijis, ka katra pilsēta rīko savus svētkus vairākas dienas? Šodien cita trūkuma nesaskatām, kā vien cilvēku savstarpējās labestības trūkumu,” uzskata “Pomerpomeru” saimnieki.
Zemē nosviesta nauda
Margarita un Leonards ar labu atceras arī kopsaimniecības gadus, kad Leonards strādājis mehāniskajās darbnīcās par metinātāju, bet Margarita – par noliktavas pārzini. Tiesa, toreiz veselības aprūpe un izglītība bijusi par brīvu. Valsts salīdzinoši vairāk gādājusi par tās iedzīvotāju labklājību, bet arī šodien viņi domā, ka Latvijas valdība nav slikta. Pārlieku tiekot kritizēts bijušais Ministru prezidents Aigars Kalvītis, kura darbības laikā darba algas tikušas palielinātas par 30 procentiem, tādējādi izvirzot Latviju pārējo valstu galvgalī. Referendumu organizēšanai izlietotos līdzekļus viņi uzskata par zemē nosviestu naudu. Leonards metas aizstāvēt Valsts prezidentu Valdi Zatleru. Abi saimnieki tomēr ir bažīgi, jo jaunieši neizvēlas dzīvi laukos. Ja nu vienīgi tie, kuri manto no vecākiem viņu iekoptās saimniecības. Lauku iztukšošanos veicinājusi arī daudzo kolhoza laikā tik nozīmīgo palīgnozaru likvidācija. “Tomēr ir jādzīvo ar pārliecību, ka nekas nestāv uz vietas. Ja var mainīties mode, kāpēc lai pēc kāda laika nemainītos lauki?” prāto Margarita un Leonards.
Pārāk daudz partiju
Saimniekiem nepatīk, ka ir pārlieku daudz politisko partiju. Kāda nozīme “Jaunajam laikam”, ja neko nedara, tikai maisās visam pa vidu? Ja partiju ietekmi nosaka miljonāru naudas daudzums? Margarita un Leonards politiķiem ieteiktu vairāk strādāt kopā ar profesionāliem ražošanas un citu nozaru speciālistiem. “Tā pūļa bļaustīšanās neko nedod. Viens sāk kliegt, pārējie kliedz viņam līdzi, pat īsti nesaprotot, par ko tas viss. Tagad kliedzam, ka jāgāž Godmanis, bet viņš ir gudrs un spējīgs cilvēks, kas var vadīt valsti. Vienīgā nelaime – pārāk lielā partiju ietekme. Uztraucamies, ka dārga dzīve, ka cilvēki strādā divos darbos, bet arī mēs taču strādājām divos darbos – pa dienu valsts darbā, bet vakaros – savā saimniecībā. Vai tad bija viegli?” jautā saimnieki.
“Mēs šodien pārāk daudz gaidām tikai no valsts, sak, maksājiet par mācību grāmatām, maksājiet pabalstus, maksājiet vēl to un šito. Mēs zinām tikai vārdu “dodiet”. Ja cilvēks strādā, viņš var dzīvot,” tāda ir Margaritas pārliecība. Leonardam nav saprotami, kā var dzīvot laukos, gausties un pat kartupeļu vagu neiestādīt. Lai nebūtu tikai tā, ka viss labi, “Pomerpomeru” saimnieki neskopojas ar nelielu pretrunu pašu teiktajam: “Pensionāri gan ir pelnījuši saņemt veselības aprūpi par brīvu.”
