Ceļā pie lasītājiem šogad nākusi Latvijas Lauksaimniecības universitātes ekonomikas profesora Ervīda Grinovska pirmā atmiņu un pārdomu grāmata “Lai nenosarkst dzimtenes smiltis”.
Ceļā pie lasītājiem šogad nākusi Latvijas Lauksaimniecības universitātes ekonomikas profesora Ervīda Grinovska pirmā atmiņu un pārdomu grāmata “Lai nenosarkst dzimtenes smiltis”.
Tajā viņš stāsta par savu bērnību, jaunību un studiju gadiem līdz brīdim, kad iegūst zinātnisko grādu un tiek norīkots darbā uz toreizējo Lauksaimniecības akadēmiju. Vēstījumā personiskie pārdzīvojumi rādīti ciešā kontekstā ar laikmeta vēsturiskajiem notikumiem, minot daudzu labi pazīstamu personu vārdus un uzvārdus.
Grāmatas autors savu garadarbu ir veltījis Ilgai. Kas ir šā skaistā vārda nesēja, lasītāji arī uzzinās. Tāpat kā atgādinājumu – Ervīds Grinovskis ir no Madonas rajona nācis. Un viņa pēdējā vēlēšanās būs palikt savā zemē. Turpat, kur Oskars Kalpaks, Visagala kapos. Bet līdz tam brīdim vēl ir daudz ko teikt cilvēkiem, daudz ko pārdomāt, apzināt.
Andris Priedītis, kas absolvējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju 1969.gadā, ievadā grāmatai raksta: “Kas gan ir lauksaimnieku vismaz divām paaudzēm par leģendu kļuvušais profesors Ervīds Grinovskis? Kā jau leģenda – mīkla, ko varbūt palīdzēs kliedēt grāmatas.”
“Ideāla nav bijusi neviena sabiedrība un laikam arī nebūs, runa var būt vienīgi par attiecībām, kādas pastāv sabiedrībā starp pozitīvi vērtējamu rīcību, balstoties uz paaudzēs izstrādātu morālo vērtību sistēmu, un negatīvi vērtējamu situāciju. Padomju laikā laukos, it sevišķi sākuma periodā, varēja vērot noteiktas pārmaiņas vērtību sistēmā, no kurām cilvēki vadījās praktiskajā darbībā. Savā pieredzē novēroju, ka pirmos pāris gadus pēc iestāšanās kolhozā zemnieks neprata slikti strādāt. Darbojās sava veida inerces likums. Viņš bija pieradis strādāt godprātīgi, atbilstīgi savām spējām un mākai, taču šis morālais pamats ļoti drīz tika noārdīts,” atzīst Ervīds Grinovskis.
