Katram no mums ir iespēja izvēlēties, kur un kā dzīvot. Katrs kādreiz pieņem savu lēmumu, dodot priekšroku pilsētas burzmai, steigai, daudzdzīvokļu namiem un lielveikaliem visapkārt vai rāmākai dzīvei tuvāk dabai – laukos. Druvēnietei Anitai Tillerei ir savs stāsts par to, kāpēc viņa ir izvēlējusies dzīvi laukos.
“Strādājot un dzīvojot dažādās Latvijas vietās, esmu sapratusi, ka laukos un tieši Druvienā – manās dzimtajās mājās – ir vislabāk! Esmu stingri pārliecināta par to, ka jādzīvo ir laukos, nevis pilsētā!” atzīst Anita. Viņa priecājas arī par to, ka viņas nu jau gandrīz trīs gadus vecajai meitiņai Katrīnai ir iespēja dzīvot laukos, kur ir plašums, svaigs gaiss un veselīga pārtika.
Anita nepiekrīt tam, ka laukos ir mazāk iespēju izpausties. “Ja labi grib, tad daudz var izdarīt. Es neuzlieku sev robežas, jo uzskatu, ka tikai tā dzīvē daudz ko var panākt. Pat autovadītāju kursos es iestājos pāris mēnešus pirms meitiņas dzimšanas. Daudzi mani sauca par traku, bet es autovadītāju skolas eksāmenu noliku vienu dienu pirms mazuļa piedzimšanas. Nekādā ziņā un nekad sevi neierobežoju, tāpēc man nepatīk cilvēki, ar kuriem runājot vienalga par ko parasti atbildēs dominē tikai – nē un nē. Uz dzīvi ir jāraugās pozitīvi, un tieši tā es cenšos dzīvot. Protams, kādreiz dzīvē ir arī melnā strīpa kā jau visiem, bet tā nav uz ilgu laiku,” saka Anita.
Skolas laiks, pavāres darbs un mazulis
Anita neslēpj, ka skolas laikā starp citiem vienaudžiem ir izcēlusies ar dumpiniecisku raksturu. “Man patika izklaides un nepatika mācīties. Pēc pamatskolas beigšanas iestājos Smiltenes tehnikumā, un skolotājiem ar mani gāja smagi. Mani pat draudēja izslēgt no skolas. Pēc skolas neilgi pastrādāju Lizumā “Avotos”, iepazinos ar savu vīru Māri un nolēmu vēlreiz stāties Smiltenes tehnikumā, lai apgūtu pavāra profesiju. Skolas vadība, ieraugot kārtējo reizi mani šajā skolā, sākumā nevēlējās uzņemt, bet tad es viņus pārliecināju, ka esmu mainījusies un nebūšu tāda, kuras dēļ skolotājiem sāpēs galva, bet gan būšu kārtīga studente,” stāsta Anita.
Savu solījumu viņa arī pildījusi un otro reizi pabeidza tehnikumu ar ļoti labu vidējo atzīmi. Pēc skolas beigšanas Anita ir strādājusi un dzīvojusi gan Siguldā, gan Jaunciemā, gan Lielvārdē, līdz saprata, ka vēlas atgreizties dzimtajā pusē – Druvienā. Netālu no savām mājām paveicies atrast arī darbu, kurš Anita ļoti nācis pie sirds, proti, kādu laiku viņa izbaudījusi īstu šefpavāres darbu, bet tad pieteicās mazulis. “Tā kā nebiju plānojusi un domājusi par bērnu, tad no sākuma, protams, bija asaras, bet tas bija tikai mirklis, jo asaras drīz vien mijās ar saviļņojumu un prieku,” atceras Anita.
Viņa stāsta, ka bērnu ārste, ieraugot tikko dzimušu viņas meitiņu, uzreiz esot teikusi, ka mazā būšot ļoti žiperīga un ļoti aktīva. Vēl tagad Anita brīnās, kā daktere tik precīzi varējusi pateikt, kāds pēc dabas būs viņas bērns. “Dakterei izrādījās pilnīga taisnība. Tikai apkārtējie nebrīnās par meitas raksturu. Viņi spriež – kāda mamma, tāds bērns. Mazā man ir nevis aša, bet superaša, un šķiet, ka viņa labāk jūtas, ja dzīvo haosā. Kamēr es pamanu, krēmu trauki jau ir tukši, pipari izbārstīti pa visu māju, krējuma spainītis izgāzts istabas vidū un visapkārt palikuši tikai balti pēdu nospiedumi. Pat televizoru viņa pacentās ieeļļot ar bērnu ādai domātu eļļiņu.
Mēs bijām mammai četri bērni, un esmu savai mammai vaicājusi, kā viņai tika galā ar mums, četriem. Viņa atbildēja, ka mēs tik traki nebijām,” stāsta Anita un piebilst, ka viņa ir ļoti laimīga mamma.
Solījums sev
Līdz ar meitiņas piedzimšanu arī Anita pievērsās darbiem savas ģimenes zemnieku saimniecībā. Viņas brāļi Ivars un Jānis, kā arī viņas vīrs Māris palīdz mammai tikt galā ar prāvo govju ganāmpulku.
Anita stāsta, ka bijis viens gads, kad arī viņu ģimene esot spriedusi, ka vieglāk kartupeļus, burkānus un sīpolus ir nopirkt un neatmaksājas audzēt pašiem. “Mēs kļūdījāmies, jo viss beidzās ar to, ka pavasarī mums pat lāgā nebija, ko ēst, jo nekas nebija izaudzēts. Tad es sev nosolījos, ka darīšu visu, lai vairs nekad nebūtu tā, ka mums nav, ko ēst, un ka turpmāk mūsu pagrabs būs vienmēr pilns un mēs nekad necietīsim trūkumu,” stāsta Anita.
Nu jau pāris gadus Anita ir atbildīgā par dārzu un pilnu pagrabu. Anita lepojas, ka šogad pagrabā plaukti lūst no pārpilnības. Marinēto gurķu burkas skaitāmas simtos, tad vēl ievārījumi, kompoti, sulas un dažādi salāti gan no dārza, gan meža veltēm. Interesantas un katru reizi arvien jaunas receptes izdomā pati Anita, iesaka draudzenes, arī vecmamma padalās ar savu pieredzi.
“Ir man teikuši daži, ka ērtāk ir iet uz veikalu un tur nopirkt visu nepieciešamo. Es tam iebilstu, jo veikalā nekas nav tik garšīgs, kā pašas izaudzēts un pašas rokām gatavots, un, protams, laukos mēs varam izaudzēt veselīgu pārtiku, un tas nebūt nav mazsvarīgi,” ir pārliecināta Anita.
Laika pietiek visam
Runājot par dzīvi laukos, Anita ar savu pozitīvo skatījumu cenšas iedvesmot ikvienu. “Laukus nekad nemainītu pret pilsētu! Nekad! Es gribētu, lai arī mana meita izvēlas dzīvi laukos.
Nav tik smagi, ja dzīvo laukos un ir savs dārzs, kur daudz ko var izaudzēt. Mazliet pūļu un viss kārtībā. Mani nebaida lauku darbi, es to daru ar prieku, un man nav grūti, reizē auklējot arī mazo. Kad meitiņai bija tikai pāris mēneši, tad devos ravēt dārzu brīžos, kad viņa gulēja, bet, kad cēlās, tad laiku atkal veltīju viņai,” saka druvēniete.
Ikdienā strādājot savā zemnieku saimniecībā un audzinot meitiņu, Anita atvēl laiku arī sev un tām nodarbēm, kas viņai rada prieku, piemēram, katru nedēļu kopā ar draudzeni viņa dodas uzspēlēt volejbolu turpat Druvienas sporta hallē. Anitai ir arī sapnis – apgūt volejbola spēli nopietni un augstā līmenī. Varbūt sapni izdošoties realizēt tad, kad meitiņa paaugsies. “Spēlējot esmu kopā ar cilvēkiem, esmu sabiedrībā, jo man tas ir nepieciešams. Reizēm braucam arī uz citiem pagastiem, lai uzspēlētu volejbola maču, bet pagaidām mēs esam tikai amatieri,” saka Anita.
Viņai patīk spēlēt ne tikai volejbolu, vēl Anita ir aizrāvusies arī ar floristiku. Pati atzīst, ka dvēselē ir māksliniece.
Vakaros bieži vien prātā nāk dažādi domugraudi un atklāsmes par dzīvi. Bija laiks, kad to visu Anita arī pierakstījusi. Kāds paziņa pat ieteicis izdot viņai savu grāmatu.
Tagad gan lielākā daļa laika, uzmanības un enerģijas tiek veltīta bērnam. “Meitai būs trīs gadi. Un šie gadi ir bijuši paši labākie. Es jūtu, ka mana dzīve ir piepildīta,” atzīst Anita.
