Gulbeniete Linda Kaci 13 gadus dzīvo Lielbritānijā, ir precējusies ar Mohamed no Alžīrijas, viņiem ir divas meitas.
Anglija bija kā vilinājums
Lindas tāpat kā daudzu mums zināmu latviešu stāsts par ārzemēm ir sācies ar labāka darba un dzīves meklējumiem. 2006.gadā Linda bija nolēmusi doties uz Angliju, kur strādāja un vēlējās apgūt valodu. “Tas bija ļoti sen. Tad es pabeidzu universitāti un tiešām domāju, ka Latvijā nav, ko darīt. Biju pabeigusi tulkus un domāju, ka es protu angļu valodu, bet tad sapratu, ka tomēr neprotu. Gribēju valodas zināšanas uzlabot. Tā arī aizbraucu, piesakoties caur firmu,” neslēpj Linda.
Ar vīru Linda iepazinusies Lankesterā. “Mēs iepazināmies vienkārši uz ielas. Sēdējām kafejnīcā, sākām runāt. Vārds pa vārdam, viņš iedeva savu telefona numuru, un tad runājām skaipā, viss turpinājās,” atceras Linda.
Viņas vīrs Mohamed no Alžīrijas, kas ir viņa dzimtā zeme, aizbraucis 26 gadu vecumā un nu jau 15 gadus dzīvo Anglijā. Linda saka, ka šogad viņi svinēs 9 gadu kāzu jubileju. Mohamed prot vairākas valodas – spāņu, franču, angļu, arābu. Anglijā viņš nonācis tāpat kā Linda – darba meklējumos. Tad nebija tik sarežģīti un tobrīd Anglija visiem likās labākā vieta uz zemes, jo bija darbs.
Mediji rada spiedienu uz cilvēku domāšanu
Arī iepriekš Linda bija domājusi, ka kādreiz viņas ceļš uz laulību varētu aizvest pie cittautieša. “Biju iedomājusies, ka varētu apprecēties ar cittautieti, bet ar musulmani – nekad nebiju domājusi. Bet dzīvē, redziet, notiek visādi,” spriež Linda.
“Protams mediji visu parāda citā gaismā. Visu rāda televīzijā, un ir dzirdēti arī dažādi briesmu stāsti. Man, protams, prātā bija rezervēts tas, ka var gadīties dažādi. Es viņu no sākuma iepazinu kā cilvēku un tikai pēc tam atcerējos par to reliģiju, kas absolūti nav primārais, pēc kā būtu jāspriež,” uzsver Linda. Viņa stāsta savus novērojumus, ka viens cilvēks vai cilvēku grupa kaut ko izdara, tad tas tiek attiecināts uz visu nāciju, reliģiju. “Ja kādam pajautātu, lai raksturo musulmani, cilvēks uzreiz saka – viņi ir tādi un tādi, bet tas viedoklis jau ir no uzspiestās domāšanas,” uzskata Linda.
“Es īstenībā baidos par savām meitām. Viņas aug, un man negribas, lai viņas izaugtu tādā sabiedrībā, kur viņas vērtē pēc tā, ka viņas ir musulmanes. Es gribu, lai viņas tiek vērtētas pēc tā, ko viņas ir sasniegušas un ko var piedāvāt. Tādēļ man tas ļoti sāp. Tā tomēr ir mana ģimene, un tas sāp, ka pasaule uzsver tādas negatīvas lietas. Reizēm mammas paziņas jautā, vai es nestaigāju visa melnā, vai vispār tieku ārā no mājas. Patiesībā tie ir ļoti smieklīgi un naivi jautājumi – principā tas tiek rādīts televīzijā, ka sieviete ir tikai virtuvē – viņai tikai jāgatavo ēst, jāskatās bērni un ārā bez vīra atļaujas nedrīkst iet. Tas viss ir murgs un pilnīgākā nepatiesība.”
Lindas ģimenes ikdiena ir kā parastiem cilvēkiem – viņi ved bērnus uz skolu, ceļo, apmeklē koncertus. Linda saka, ka visam ir jābūt samēra robežās. “Es, piemēram, nestaigāju īsās kleitās, bet tas ir tāpēc, ka man pašai tas nav pieņemams, nevis kāds man nav ļāvis vilkt īsu kleitu,” stāsta Linda.
Latvijā ir statistika par vardarbību ģimenēs, kur latvietis ir precējies ar latvieti un vīrs sit sievu. Ja Latvijā vīrietis sit sievieti, tad tas ir normāli, bet, ja musulmanis – tad tas nav pieņemami nekādā mērā. “Mēs bieži ar vīru pārrunājam šādas situācijas,” saka Linda.
Viņas vīrs Mohamed uzskata, ja notiek terorakts, tas tiek attiecināts uz visiem islāmticīgajiem, bet, ja, piemēram, ASV notiek masu šaušana, tas tiek pasniegts kā garīgi nestabila cilvēka slepkavnieciskas tieksmes. Protams, arī paši tā saucamie teroristi šo problēmu rada vēl dziļāku, attaisnojot savu rīcību ar reliģiju. Slepkava ir slepkava neatkarīgi no ādas krāsas, reliģiskās vai valstiskās piederības.
Latvijas sabiedrība attīstās
Vecākā meita Leila jau iet skolā, savukārt mazā Hana dzīvojas mājās. Leila jau runā trīs valodās – latviski, angliski un arābiski. “Komunikācija bērniem nav problēma, jo skolā klasē ir dažādu tautību bērni, ir arī latviešu bērni, kas ir ļoti labi,” stāsta Linda.
“Mēs jau desmit gadus braukājam uz Latviju, un man ir liels prieks redzēt, kā attīstās Latvijas sabiedrība. Īpaši jau Rīgā esmu redzējusi vairākas laulības, kurās, piemēram, sieviete ir melnādaina vai staigā ar hidžabu galvā. Man ļoti patīk, ka beidzot vairs nav tā: paskaties, viņai lakats galvā vai viņš staigā ar tādu un tādu! Viss taču dzīvē iet uz priekšu. Mēs nevaram kā kādreiz – precēties ar kaimiņu puisi, kurš jau ir pazīstams un apmēram mamma jau viņu ir sarunājusi,” smejas Linda.
“Salaulājoties ar Mohamed, mans uzvārds tika mainīts uz viņa uzvārdu Kaci, bet viss bija jāpārtulko latviski un sanāktu pavisam cits uzvārds – Kasi (kā izrunā). Beigās mēs izcīnījām savu uzvārdu Kaci. Mums tas patriotisms ir, bet reizēm tas aiziet nepareizajā virzienā. Es uzskatu, ka personu vārdus mēs vispār nevarētu izmainīt,” saka Linda.
Tuvākā nākotnē ģimene plāno atgriezties Latvijā. “10 gadus esmu nodzīvojusi Anglijā, un tagad ir arī tas vecums, kad gribas savas mājas un bērns iet skolā, gribas, lai mācās latviešu valodu. Arī vīrs nav pret un viņam ļoti patīk Latvija – kad ir izdevība, vienmēr grib braukt uz Latviju. Viņam patīk slidot, nekad iepriekš nebija stāvējis uz slidām,” atklāj Linda.
Mohamed Latvija ļoti patīk, jo ir viena no retajām valstīm, kur viņš jūtas droši gan par sevi, gan bērniem, patīk ģimenes dzīve, daba, ēdiens un savstarpējas attiecības. “Mums Latvijā ir tik daudz vietu, kuras apskatīt un uz kurieni braukt. Plānojam dzīvesvietu ap Rīgas rajonu, jo Latviju varam apbraukāt vienā dienā,” saka Linda.
Latviete par islāmu
“Vīra ģimenei nebija nekādu aizspriedumu par to, ka esmu no Eiropas un ar gaišiem matiem. Visi bija ļoti atvērti. Esmu pateicīga mammai un tētim par to, kā viņi uzņēma manu vīru. Tētis teica – ja esi laimīga, tad precies. Tagad visi kopā jau braucam makšķerēt. Arī Latvijas karogi jau ir Anglijā un Alžīrijā. Mēs esam viena ģimene,” lepojas Linda.
Viņa grib, lai cilvēki saprot, ka par otru nav jāspriež pēc tā, kā izskatās, kāda ir viņa reliģija vai ādas krāsa. “Man ir sajūta, ka man savām meitām ir jāizkaro tā vieta, jo viņas vēl ir mazas un nesaprot, piemēram, kāpēc ir tāda negatīva sabiedrības attieksme tikai reliģijas dēļ. Esmu precējusies gandrīz 10 gadus un neesmu mainījusies, neesmu apspiesta, un arī vecāki var apliecināt, ka esmu tāda pati, kāda biju. Par cilvēkiem nedrīkst spriest pēc iedomātiem standartiem un tā, ko popularizē kāds televīzijas kanāls,” uzskata Linda.
Viņa uzsver, ka islāms ir līdzīga reliģija kā kristietība. “Protams, neēdam cūkgaļu, vīrs skaita lūgšanas un apmeklē mošeju. Cilvēki bieži reliģiju interpretē tā, kā viņiem izdevīgi. Tas ir piemērs ar tiem musulmaņiem, kuri pasaulē dara šausmu lietas. Piemēram, Korānā ir rakstīts, ka var būt četras sievas. Cilvēks izlasa un priecājas – tagad man būs četras sievas, bet tālāk rakstīto viņš neizlasa: ja tu viņas visas nevari vienādi apgādāt un veltīt vienlīdzīgu uzmanību, tev viņas nedrīkst būt, tādēļ labāk turies pie vienas,” skaidro Linda.
Korānu, ko iztulkojis Imants Kalniņš, Linda izlasījusi vismaz 20 reizes. “Neesmu atradusi nevienu rindiņu, kurā būtu teikts, ka tu vari nogalināt vai slepkavot. Es domāju, ka kristiešiem Bībelē arī ir minēts, ka alkohols nav ieteicams, bet vai to kāds ievēro? Cilvēki to interpretē, ka vīns ir Dieva dzēriens,” saka Linda.
