16.marts – latviešu leģiona atceres diena – tiek atzīmēta kopš 1952.gada. To noteica Daugavas Vanagu organizācija Cedelghemas gūstekņu nometnē pēc Otrā pasaules kara.
16.marts – latviešu leģiona atceres diena – tiek atzīmēta kopš 1952.gada. To noteica Daugavas Vanagu organizācija Cedelghemas gūstekņu nometnē pēc Otrā pasaules kara.
Latvijā 16.martu sāka atzīmēt kopš 1989.gada, kad pirmoreiz Rīgā, Brāļu kapos, sapulcējušos bijušos leģionārus izgaiņāja milicija. Par šo maģisko datumu – 16.martu-tiek lauzti šķēpi – to vajag vai nevajag atzīmēt.
Kas bija leģionāri? Tie, kam svēta, dārga un mīļa bija un ir Latvijas brīvība. Leģionāri ir Latvijas nacionālie karavīri, nacionālie brīvības cīnītāji. Leģions deva iespēju daudziem tūkstošiem latviešu, arī Latvijas Valsts prezidentei Vairai Vīķei – Freibergai, izglābties no nokļūšanas Krievijas “kūrortos”, aizbraucot uz Rietumiem. Pēc kara leģionāri mežos turpināja cīnīties kā Latvijas nacionālie partizāni.
Ja atceramies Otrā pasaules kara otro pusi, tad redzam it kā neloģisku, nepievilcīgu ainu – laiku, kad sabiedrotie – ASV, Francija, Lielbritānija un PSRS – kopējiem spēkiem cīnījās, lai sakautu hitlerisko Vāciju. Latviešu leģions cīnījās Vācijas frontē. Izveidojās situācija, ka viņi cīnījās pret antihitlerisko savienību. Latvijas “draudzīgie” spēki un Krievija veikli manipulē ar šo apstākli, tajā pašā laikā daudz ko būtisku noklusējot un parādot leģiona būtību aplamā, nepareizā skatījumā.
Nolieksim galvas to priekšā, kuri lūza, bet neliecās, novēlēsim ilgu un raženu mūžu tiem, kas, izgājuši cauri šīm elles mokām, palikuši dzīvi un ir ierindā, piemēram, publicistam Visvaldim Lācim, gulbenietim Kārlim Ventam, Andrejam Spulim, stāķēnietim Ēvaldam Krūmiņam un visiem citiem leģionāriem.
