Inga Dambrova: “Mums ir izveidojusies ļoti laba komanda.
Inga Dambrova: “Mums ir izveidojusies ļoti laba komanda.
Lejasciema kultūras nama vidējās paaudzes deju kolektīvu “Unce” jau trešo sezonu vada Inga Dambrova. Savulaik arī viņa pati ir bijusi “Unces” dejotāja.
Ingas saistība ar deju aizsākusies 8.klasē. Tad viņa dzīvoja Ozolkalnā. Dejoja gan Dainuvītes Putniņas, gan Zaigas Mangusas vadībā. Pēc tam aizgāja studēt uz Jelgavu, dejoja arī studentu deju kolektīvos. Viņa atzīst, ka deja viņas dzīvē nepārtraukti ir bijusi līdzās. “Īpaši pēc tās tiekusies neesmu, bet manai dzīvei tā nepārtraukti vijas cauri. Arī mana ģimene ir aizsākusies dejā – vīrs mani uzlūdza dejot, iepazināmies, tā arī sadejojāmies.” Inga ar vīru dejojusi arī tautiskās dejas. “Jau studiju laikā dejojām kopā, pēc tam, atgriežoties Lejasciemā, abi dejojām arī “Uncē”. Vēlāk pārtraucu dejot, jo dzima bērns un arī “Unces” darbība uz kādu laiku apstājās – vecie dejotāji jau bija par vecu, bet jaunie negribēja nākt, taču pirms trim gadiem man piedāvāja uzņemties kolektīva vadītājas lomu un es piekritu. Sameklējām vecos dejotājus, kas vēl vēlējās dejot, pieaicinājām arī pavisam jaunus cilvēkus. Šobrīd mums ir izveidojusies ļoti laba komanda, ar šiem dejotājiem ir viegli strādāt,” atzīst vadītāja.
Nav jāpierunā uz mēģinājumiem
Inga spriež, ka vidējās paaudzes deju kolektīvam daļa “Unces” dejotāju it kā vēl ir par jaunu, taču viņa priecājas, ka jaunieši vispār vēl vēlas dejot. “Daudzi dejotāji mums ir studenti, tādēļ mēģinājumi notiek piektdienu vakaros. Patiesībā es apbrīnoju dejotāju degsmi un enerģiskumu. Jaunieši atbrauc no Rīgas, sasveicinās ar vecākiem, noliek somas un prom uz mēģinājumu. Arī tie, kas strādā, nekurn. Esmu ļoti priecīga par viņu vēlmi darboties arī pēc garas un nogurdinošas darba un mācību nedēļas. Protams, arī mūsu dejotājiem gadās pa kādai ķibelei un kāds nevar ierasties uz mēģinājumiem, taču jāpierunā uz mēģinājumiem viņi nu gan nav. Mūsu kolektīvā ir stabili astoņi pāri,” stāsta Inga.
7.martā “Unce” aicinās ikvienu uz jubilejas koncertu. “Dejošana Lejasciemā vispār ir aizsākusies piecdesmito gadu sākumā, bet 1995.gadu, kad deju kolektīvu sāka vadīt Edīte Ķikuste, varētu saukt par “Unces” dzimšanas gadu. Šogad aprit 13 gadi kopš “Unces” dzimšanas un 3 gadi kopš mūsu sadarbības. Pasākumā, uz kuru aicināsim arī vecos vadītājus un vecos dejotājus, un ikvienu, kam patīk dejas solis, centīsimies parādīt, ko esam šajā laikā paspējuši iemācīties,” saka vadītāja.
Gods pārstāvēt savu pagastu
Deju kolektīvs šobrīd iegulda arī milzīgu darbu, gatavojoties Lielajiem Dziesmu un deju svētkiem, kas šovasar notiks Rīgā.
“Tas ir liels gods pārstāvēt savu pagastu gan gājienā, gan arī lielajā koncertuzvedumā. Tie, kas kādreiz ir piedalījušies svētkos, man piekritīs, ka tas, protams, ir arī ļoti grūti. Laika apstākļus pasūtīt nevar, arī dzīvošana skolās nav pašā labākajā līmenī. Dalībnieki šajā svētku nedēļā ir pārguruši, neizgulējušies, taču milzīgā svētku un pacilātības sajūta ņem virsroku,” ir pārliecināta Inga.
“Vadītājam ir jāmāk laipot pa vidu starp dejotājiem – īstajā reizē viņus sabārt, uzmundrināt vai paslavēt.”
“Tiesa, man šķiet, ka padomju laikos šī pacilātības sajūta Dziesmu un deju svētkos bija vēl lielāka. Tolaik svētki gan notika ar kaut kādiem saukļiem, taču šķita, ka tie bija vairāk veltīti pašiem dalībniekiem. Pēdējā laikā svētku dalībniekiem ir jāspēj noorganizēt augstas klases koncerts, taču, manuprāt, tautas deju nevar tik ļoti sarežģīt, turklāt ne kurš katrs lauku kolektīvs var izdejot tik labā līmenī kā tautas deju ansambļi.”
Saruna starp vienaudžiem
Gatavošanās svētkiem ir darbietilpīga. “Priecājos, ka mums joprojām palīdz arī mūsu krustmāte Edīte Siļķēna. Es piekritu vadīt “Unci” ar noteikumu, ka Edīte neatteiks padomu. Visu uzreiz nevar iemācīties. Pagājušajā gadā beidzu arī divgadīgos kursus deju menedžmentā. Prieks, ka arī mani dejotāji pieņem mani kā jaunu vadītāju. Tā mums ir kā saruna starp vienaudžiem – nedaudz viņus pakoriģēju es, nedaudz viņi mani, man ir arī jāpiekāpjas viņiem. Es nevaru strādāt tikai ķeksīša pēc, tad šeit neviena nebūs,” atzīst Inga.
Mēģinājumi “Unces” dejotājiem parasti ilgst apmēram divas stundas. “Viena mēģinājuma laikā iemācīties deju ir grūti, taču tas ir iespējams. Esam to paveikuši ar deju “Krodziņš”. Daļai dejotāju tā jau bija zināma, un pārējie to apguva ļoti ātri, tiesa, citādi arī nevarējām, jo jau nākamajā dienā mums bija jāuzstājas,” atceras vadītāja. Citkārt gan vienas dejas apgūšanai tiek veltīti vairāki mēģinājumi.
Svarīgs skatītāju vērtējums
Vadītāja ir novērojusi, ka “Unces” dejotājiem visvairāk pie sirds iet jestras, ātras dejas. “Kolektīva mīļākā deja varētu būt Jāņa Ērgļa deja “Puisīt”s mani cerēdams”. Kādā reizē bijām aizbraukuši uz Dikļiem uz nakts koncertu, un tur dejotājiem iepatikās šī deja. Esmu pamanījusi, ka viņiem iepatīkas tās dejas, kas patīk skatītājiem. Ja ir jūtams atbalsts no zāles, tad arī uz skatuves ir jūtams tāds emocionāls atrāviens no zemes. Dejotājiem ir svarīgs skatītāju vērtējumus,” uzskata Inga. “Ja kolektīvs jūt, ka viņi ir vajadzīgi, viņi paceļ uz augšu ne tikai degunus, bet arī savas dvēselītes. Kad tas ir izdarīts, kolektīva kopskats veidojas pavisam citādāks. Katram dejotājam tas ir jācenšas darīt individuāli, bet vadītājam ir jāmāk laipot pa vidu starp dejotājiem – īstajā reizē viņus sabārt, uzmundrināt vai paslavēt. Viens ir iemācīties deju soļus, otrs – visu to, ko viņi māk, parādīt pēc iespējas skaistāk.”
***
“Unces” dalībnieki par dejošanu
Dace Biksāne:
Man ļoti patīk dejot. Tā ir sava veida atpūta, izklaide. Vakaros, kad esi pārguris pēc darba, tiecies ar citiem, padejo, atpūties. Arī ar vadītāju mums ir izveidojusies laba sadarbība. Patiesību sakot, mums pašiem, dejotājiem, vēl vairāk vajadzētu ieklausīties Ingas padomos un saņemties, tad būtu vēl labāki rezultāti.
Līga Kubuliņa:
Dejošana man ir iespēja izrauties no mājām, arī izkustēties. Vadītāja arī mums ir laba. Viņai labi izdodas mūs saturēt kopā.
Irita Jegure:
Es studēju Rīgā, taču dejošana ir vēl viens iemesls, kas mani saista pie mājām. Tā dod arī pozitīvas emocijas un patīkamas sajūtas. Mēs esam ļoti draudzīgs kolektīvs, kas vienmēr mēģina būt kopā. Parasti arī visos sporta pasākumos esam kopā un veidojam “Unces” komandu. Inga arī ir kā savējais cilvēks, kurai jebkurā brīdī var kaut ko pajautāt.
Agris Jankups:
Dejošana man ir gan kā vaļasprieks, gan vienkārši arī brīvā laika pavadīšana. Kopā taču vienmēr jautrāk. Ir, protams, arī reizes, kad negribas iet dejot, bet, kad aizej un sāc dejot, viss atkal ir kārtībā. Šobrīd mums ir izveidojusies ļoti laba komanda. Mēs esam paši labākie!
