Lejasciemietis Armands Lūkins kopā ar diviem saviem draugiem – Aigaru Siliņu, bijušo lejasciemieti, kurš šobrīd vairāk ir rīdzinieks, un vēl vienu Rīgas puisi Mārtiņu Lukstiņu – šo gadu iesāka ar kāpienu Dienvidamerikas augstākajā virsotnē Andu kalnu grēdā – Akonkagvā (6962 metri). Ceļu puiši sāka 31.decembrī un 10.janvārī jau sasniedza virsotni. Šobrīd viņi jau ir veiksmīgi atgriezušies Latvijā.
Armands Lūkins „Dzirkstelei” atklāj, ka par ieliktajiem pamatiem kalnu tūrismā abi ar Aigaru Siliņu ir parādā paldies vārdus Lejasciema skolai. „Mēs ar Aigaru bijām klasesbiedri un arī solabiedri. Savulaik jau tika arī kaut kur pabraukāts pa Savienību apkārt, bet tad atkal iestājās pārtraukums,” atceras Armands. Un tomēr puišus visu laiku urdījis nemiers, tādēļ pirm trīs gadiem viņi atsākuši kalnā kāpšanu.
„Aigars gan jau pirms pieciem gadiem bija paspējis aizbraukt uz Akonkagvu, taču toreiz viņš netika līdz augšai – viņš uz turieni aizbrauca slims un teica, ka pusi nemaz neatceroties, bijis kā nesamaņā. Viņam tas nedeva mieru – gribējās nokļūt tur vēlreiz un uzkāpt līdz virsotnei, lai ko tas arī prasītu. Es tikmēr jau biju Himalajos, tad uzkāpu Elbrusā, kas ir Eiropas augstākais kalns,” stāsta lejasciemietis. Tad puiši izdomājuši, ka kopīgi jāiekaro Akonkagva.
Īstais kāpšanas laiks
Argentīnā tagad ir vasaras vidus – īstais kāpšanas laiks. Lejā ir plus 30 un vairāk grādi, arī augšā tāpēc ir labvēlīgāki apstākļi. Latviešu alpīnistiem Akonkagva ir populārs mērķis. “Aigars tur jau bija bijis, tādēļ viņš vēlējās virsotnē uzkāpt pa sarežģītāko maršrutu – pa Poļu ledāju, diemžēl mums tas neizdevās. Sākām pa to kāpt, taču sapratām, ka tas būs par traku. Vienā vietā kalns ir kā pudeles kakls – ļoti stāvs. Vienubrīd sapratām, ka arī mēs netiekam tālāk. Ar dzelkšņu zābakiem var iet pa nelielu slīpumu, bet, kad kļūst stāvāks, ir nepieciešami ledus āķi – tos ieurbj iekšā, pieliek striķi un tad iet pa to. Taču mums nebija līdzi āķu. Tādēļ tobrīd radās jautājums – vai mēs gribam iet pa ledāju un, visticamāk, netikt līdz augšai vai taupīt spēkus, iet lejā un iet pa parasto maršrutu – kalnam pa otru pusi (tur ledāju nav tik daudz). Palikām pie otrā varianta,” atzīst alpīnists.
Pārņem spēcīgas emocijas
Uzkāpjot līdz virsotnei, puišu acīs bija asaras. Armands atzīst, ka visās virsotnēs pārņem ļoti spēcīgas emocijas, jo ceļš uz virsotni itin nemaz nav viegls – tie tomēr ir gandrīz septiņi kilometri, bet pati galvenā problēma ir tā, ka ir grūti elpot. „Naktīs mūsējie mocījās un negulēja, arī galva viņiem sāpēja. Pats grūtākais ir tas, ka nav ko elpot – izlien no telts un jau esi aizelsies, ir jāatelpojas, lai atkal kaut ko varētu darīt. Tas pats ir ejot – paej pāris soļus un vajag atelpu,” stāsta Armands. Viņš atklāj, ka varējuši, protams, paņemt līdzi skābekļa balonus – tad būtu veicies krietni ātrāk, bet tas ir lieks smagums. Pēdējā dienā līdz virsotnei puiši kāpa augšā kādas astoņas stundas un četras stundas lejā. “Lejā, protams, kāpt ir ātrāk, taču tas nav mazāk viegli, jo viss brūk zem tevis, jāskatās, lai netrāpi kādam, kurš ir zemāk. Spēka arī vairs nav un elpot joprojām nav ko. Statistika rāda, ka lielākā daļa negadījumu kalnos notiek, tieši kāpjot lejā, jo cilvēkam vairs nav tik daudz spēka un ir pazudusi arī spēja koncentrēties,” piebilst alpīnists. Viņš atzīst, ka tieši tādēļ labāk ir iet komandā. Vienatnē to ir fiziski grūti izdarīt, jo viss ir jānes vienam pašam. “Mēs nesamos varējām sadalīt, un arī tad vēl nebija tik vienkārši. Pirmajās trīs dienās mēs gājām pa takām ar mūļiem. Mūļi uznesa mūsu nastas līdz bāzes nometnei 4300 metru augstumā, bet tālāk visu nesām paši. Lai tiktu līdz nākamajām nometnēm, mēs bijām spiesti katrreiz divas reizes iet augšā un nākt lejā. Aiznesām vienu daļu mantu, norakām, nonācām lejā, pārlaidām nakti, jo labāk ir gulēt zemāk, un tad atkal kāpām tālāk. Visu laiku iznāk dubults gājiens. Vienīgi virsotnes dienā var paņemt līdzi tikai pašu nepieciešamāko – enerģijas batoniņus, ūdeni termosos. Tad jau zini, ka tajā pašā dienā atgriezīsies atpakaļ vietā, kur esi gulējis,” pieredzē dalās lejasciemietis.
Akonkagvas virsotnē ir līks krusts, pie kura visi parasti fotografējas, bet izrādījās, ka šis krusts ir nozagts. „Kāds vēl pateiks, ka nemaz neesmu tur bijis! Vienīgais pierādījums tam ir, ka zinu, ka šī krusta tur vairs nav,” smejot saka Armands.
Bez sagatavotības nevar
Pats svarīgākais kalnos kāpšanas procesā ir saprast, vai tev tas tiešām patīk. “Iešanas brīdī bieži vien sāc domāt, kāpēc es vispār te esmu, jo cilvēks ir pieradis pie silta ēdiena, gultas, iespējas nomazgāties jebkurā brīdī, arī citām ērtībām, bet, patiesību sakot, tas arī ir tas labākais, ka ikdienā cilvēks šīs ērtības nenovērtē, viņš tās sāk novērtēt tikai tad, kad to pietrūkst. Kāpšana kalnos ir laba iespēja paskatīties uz sevi no malas. Pamocīt sevi, protams, iznāk!” vērtē Armands. Viņš piebilst, ka jāsāk būtu ar zemākiem kāpieniem. Jo augstāk gribas kāpt, jo ir nepieciešams dārgāks inventārs. Tad vairs neder guļammaiss, kas pirkts pa pieciem latiem, tam ir jāmaksā vismaz 300 latus. Tas pats ir ar zābakiem un kur nu vēl viss pārējais – dzelži, dūnu jakas, bikses un tā tālāk. “Ir jāizdomā, kurp tu gribi doties, ko īsti gribi sasniegt, un tad ir tam jāgatavojas. Cilvēks bez sagatavotības to nevar izdarīt. Kopā ar mums Elbrusā mēģināja kāpt meitenes, bet viņas pat līdz pusei netika – vienkārši nebija tam gatavas. Pirms kāpšanas daudz laika jāvelta fiziskās formas uzlabošanai. Ļoti svarīga ir arī aklimatizācija, kad jau esi nonācis kalnos,” norāda alpīnists.
Jākontrolē savs organisms
Armands stāsta, ka, kāpjot kalnos, viņam ir gadījies piedzīvot arī ekstrēmus apstākļus. “Himalajos, piemēram, mūs ieputināja. Akonkagvā savukārt galvenā problēma bija vējš. Skaitās, ka tieši tur vējš, salīdzinot ar citiem kalniem, ir vislielākais. Tieši vējš ir galvenais iemesls, kāpēc daudzi Akonkagvā nemaz neuzkāpj,” stāsta lejasciemietis. Ir pat tā, ka dienās, kad ir ļoti stiprs vējš, virsotnē nemaz nelaiž, jo pastāv iespēja tikt nopūstam. “Elbrusā, piemēram, savulaik bija tāds gadījums, kad meitene, kas tikko bija uzkāpusi virsotnē, tika nopūsta. Kāpjot kalnos, ļoti jāuzmanās arī no apsaldējumiem, jo vējā aukstums ir vēl lielāks. Kādai sievietei no Latvijas kāpjot bija gadījies tā apsaldēties, ka pēc tam nācās amputēt kāju pirkstus.”
Piedzīvojumi, azarts, arī sportiskais gars – tieši tas arī ir tas, kas Armandu aizrauj kalnu kāpšanā, taču viņš atzīst, ka nepārtraukti ir jādomā līdzi ar prātu. “Ir jākontrolē, kas ar tevi notiek. Kalnu slimībai ir kādas 14 pazīmes, bet nopietnākās ir, ja elpojot sāk iekšā kaut kas burbuļot, tas nozīmē, ka plaušās jau sāk krāties ūdens, kā arī – ja ir ļoti spēcīgas galvassāpes. Tad vajadzētu doties tikai uz leju. Ir jāizdomā, vai cilvēks vēlas uzkāpt un nomirt vai tomēr neuzkāpt, bet dzīvot. Apmēram desmit cilvēki katru gadu aiziet bojā, tieši neilgi pirms mūsu kāpšanas viena sieviete Akonkagvā bija aizgājusi bojā. Neoficiāla statistika rāda, ka, kāpjot pa parasto maršrutu, uzkāpj trīs cilvēki no desmit. Uzkāpjot šajā kalnā, mēs pēc statistikas datiem kādiem septiņiem kāpējiem liedzām šo iespēju,” piebilst Armands.
Gribētos pievārēt Everestu
Pie sasniegtā, puiši, protams, apstāties negrasās. Armands atklāj, ka Mārtiņš Lukstiņš ļoti vēlas braukt uz Antarktīdu. „Tur ir Vinsona kalns, kas it kā nav pārāk augsts, bet tā taču ir Antarktīda, tie ir pavisam citi apstākļi. Ir jārīko ekspedīcija, tur nav pasažieru reisu, ar ko aizlidot, ir jāmeklē speciāla lidmašīna. Ekspedīcija maksā traku naudu, tāpēc es, piemēram, pašreiz atsakos no tā. Es domāju, ka ir jāmēģina kāpt kaut kur tepat tuvumā augstāk, piemēram, Himalajos. Tur ir būts un zinu, ka tur ir ļoti plašas iespējas. 8000 metru virsotnes vien tur ir kādas 8 no visām pasaules 14. Domāju, ka kādu varētu mēģināt pievārēt, bet tas arī ir diezgan nopietni. Jātrenējas un jāgatavojas, tas ir darbs uz vairākiem gadiem, lai pienācīgi sagatavotos,” atzīst puisis. Ļoti gribētos pieveikt arī Everestu (Himalaju augstāko virsotni), taču puisis spriež, ka tuvākajos pāris gados droši vien nemaz negribēsies uz kalniem, jo apstākļi tur ir tik sarežģīti, ka uz kādu brīdi vēlme kāpt noplok.
