Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Edgars Maskalāns.
Dzimis: 1982.gada 13.aprīlī.
Mācījies: Krišjāņa Valdemāra pamatskolā, Lejasciema vidusskolā, Latvijas Policijas akadēmijā.
Dzīvesvieta: Valmiera.
Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Diāna.
Augstākais sasniegums: 2011.gada janvārī Sanktmoricā 1.vieta Pasaules kausa posmā četrinieku ieskaitē bobslejā.
Latvijas bobslejisti šīsnedēļas nogalē aizvadīs jau ceturto Pasaules kausa izcīņas posmu, bet mūsu novadnieks Edgars Maskalāns tagad sacensības vēro televīzijā. Kāpēc Edgars nolēma aiziet no bobsleja un ko viņš dara tagad?
– Kā šobrīd jūties, kad esi pateicis ardievas bobslejam?
– Jūtos labi! Jā, protams, man secen iet Soču Olimpiskās spēles, bet tas nav svarīgākais. Jau pāris gadus domāju par to, bet tā pavisam nopietni sāku par to domāt pagājušajā sezonā. Pieņemt šādu lēmumu man lika dažādi faktori. Visu pagājušo sezonu man arī bija iekaisušas ceļgala saites. Daži mači bija tiešām pagrūti. Ir jāskrien, bet uz katra soļa jūti sāpes. Pavasarī devos pie ārstiem, celī tika taisītas injekcijas bez jebkādiem pretsāpju līdzekļiem. Sāpes bija milzīgas un tad arī laikam nāca tas klikšķis – pietiek man šī sporta! Protams, viegli nebija pieņemt šo lēmumu.
– Tu esi iestūrējis arī laulības ostā, vai arī tas nebija pamudinājums pieņemt šo lēmumu?
– Tas nebija noteicošais. Mēs ar sievu Diānu esam pazīstami jau astoņus ar pusi gadus. Pavasarī devāmies ceļojumā un pie reizes arī apprecējāmies. Sieva man ir no Valmiera puses, no Kocēnu novada, un tagad arī mana dzīve ir vairāk saistīta ar Valmieru.
– Cik ilgu laiku biji bobslejā?
– Deviņus gadus! Kad vēl studēju augstskolā, jau tad domāju par bobsleju, taču tad man vēl nebija tik daudz spēka – nolēmu vēl patrenēties. Kad sāku strādāt, uzzināju, ka notiek bobsleja stūmēju atlase, devos turp un tiku paņemts. Tas bija 2003.gada pavasarī! Protams, sākās treniņdarbs, braucu uz treniņnometnēm un ņēmu bezalgas atvaļinājumus, līdz vienā brīdī priekšnieks pateica: “Izvēlies – sports vai darbs! Es, ilgi nedomājot, uzrakstīju atlūgumu un pilnībā nodevos sportam. Tā ir sanācis, ka toreiz izšķīros par labu sportam, bet tagad tam pateicu “nē”.
Es sāku startēt bobslejā uzreiz kā pilots, taču jāsaka, ka tagad pilotu apmācība ir ļoti uzlabojusies, varētu teikt – pat mainījusies par 180 grādiem. Kad sāku es un Mihails Arhipovs, mūs nebija īsti kas pamāca. Bija fiziskās sagatavotības treneris Rihards Kotāns, bet viņš no stūrēšanas neko daudz nesaprata. Lielākoties viss tika apgūts pašmācības ceļā. Pēc tam Eiropas kausos no Starptautiskās bobsleja federācijas nozīmētie cilvēki kaut ko palīdzēja, pamācīja, bet Latvijā nebija īsti kas māca. Kad Gatis Gūts beidza sportot, viņš tika piesaistīts apmācībai, varētu teikt, ka tieši tad arī manā bobslejista karjerā bija lielākais atspēriena punkts. Es daudz ko sāku saprast pavisam citādāk par braukšanu, bet mana izaugsme bija ievilkusies. Šobrīd, kad jaunos pilotus apmāca trīs četri cilvēki, ir daudz vieglāk apgūt braukšanas prasmes.
– Kas, tavuprāt, ir pats svarīgākais, lai varētu sasniegt labus rezultātus?
– Ir jāsakrīt ļoti daudziem faktoriem. Pirmkārt, protams, pašam ir jābūt fiziski spēcīgam, ātram, jābūt ļoti augstai stresa noturībai, nedrīkst vieglprātīgi attiekties pret to, ko dari. Protams, arī atmosfērai komandā jābūt labai, lai komandas biedri ir saprotoši, labi motivēti, spēcīgi un ātri. Svarīga nozīme ir arī tehnikai. Pēdējos gados mani tehnikas jautājumi apmierināja. Taču, kad sāku braukt, tehnika bija šausmīga. Tagad, kad atceros, kādi mums bija tie bobi, diez vai tādu vispār varētu pastūrēt. Tagad tas viss ir sakārtots daudz pareizāk – jau no paša sākuma jaunajiem bobslejistiem tiek dotas labas kamanas un slieces.
– Cik liela ir atšķirība starp mūsu un citu valstu tehniku?
– Protams, atšķirības kaut kādas ir, bet es negribētu apgalvot, ka citi ir galvas tiesu pārāki. Drīzāk varbūt labāka ir komandas sadarbība, sēdēšana bobos, varbūt ir labākas slieces. Vispirms “utis” ir jāmeklē pašiem sevī. Skatoties, kā pirmajos posmos šosezon brauca Oskars Melbārdis, jāsaka, ka četriniekos Vankūverā viņš nobrauca tiešām labi, bet ātruma beigās nebija. Ja salīdzina, kā Oskaram veicās pagājušajā un šajā sezonā, tad vaina ir jāmeklē nevis bobā, bet kur citur – ir mainījusies komanda, pagājušajā gadā viņam bija mazliet smalkāki stūmēji un viņi dziļāk sēdēja iekšā kamanās, noslēpušies aiz Oskara muguras, tādējādi bija arī labāka aerodinamika. Reizēm viņam pērn bija apskaužams ātrums, lai arī braucieni varbūt nemaz nebija tik labi. Tāpēc es domāju, ka ir jātin bilde atpakaļ un jāmēģina skatīties šajā virzienā.
– Un kā ir ar pieredzi?
– Oskaram nav tādas gadu pieredzes, bet braucienu ziņā, domāju, viņš ir stipri pietuvojies tam, cik es esmu veicis braucienus. Pagājušajā gadā viņš veica ļoti daudz braucienu. Es uzskatu, ka tiešām pieredze vairāk ir atkarīga nevis no tā, cik gadus tu esi pavadījis bobslejā, bet no braucienu skaita. Potenciāls Oskaram ir, bet tagad Eiropas posmos būs jāskatās un kaut vai treniņos jāmēģina, piemēram, pamainīt komandas sastāvu, tad arī kādā brīdī var atklāties šīs kļūdas.
– Kā ar attiecībām komandā?
– Mūsu savstarpējās attiecības bija ļoti labas. Problēmu nekad nebija, cits citu sapratām jau no pusvārda. Ja nu vienīgi Intars Dambis kādreiz savā aizmāršībā kaut ko nepaveica, bet neviens uz viņu nekad neapvainojās. Runājot par federācijas pārstāvjiem un treneriem, jāsaka, ka katram cilvēkam ir savas īpatnības, bet ir jāpielāgojas. Man varbūt kaut kas nepatika viņos, viņiem savukārt manī. Iespējams, arī šis jautājums kaut kādu lomu nospēlēja manā lēmuma pieņemšanā.
– Kuri brīži tev visvairāk paliks prātā no bobsleja?
– Atceros, kā tad, kad vēl nebiju kāpis uz pjedestāla, pie sevis domāju – kad izcīnīšu visas trīs godalgotās vietas, būšu gatavs aiziet no bobsleja. Toreiz domāju – visi augstie spēki, lūdzu, palīdziet man to izdarīt! Bet, protams, kad pjedestāli nāca, bija ļoti patīkami apzināties, ka ar savu darbu esi izcīnījis iespēju stāvēt uz pjedestāla, un tad apetīte tikai auga – gribējās vēl un vēl! Taču pats spilgtākais brīdis droši vien ir uzvara Sanktmoricas trasē Šveicē Pasaules kausa posmā 2011.gada sākumā. Tas daudziem bija negaidīts notikums, taču pats es to biju gaidījis, jo jau treniņos mums tad ļoti labi veicās.
– Vai tu kādreiz vēl varētu būt saistīts ar bobsleju?
– Šobrīd par to nedomāju, arī par treneri neesmu plānojis kļūt. Paskatos sacensības televīzijā un jūtu līdzi puišiem, bet tajā pašā laikā esmu priecīgs, ka vairs neesmu tur, ka man vairs nav jāstreso. Protams, kādu laiku droši vien vēl būs smaga sajūta, ka vairs neesmu komandā, nestartēju sacensībās, bet gan jau pārdzīvošu. Lielu paldies gribu pateikt Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas prezidentam Jānim Kolam, kurš man daudz palīdzēja pēc aiziešanas no bobsleja.
– Ar ko nodarbojies šobrīd?
– Pašlaik iekārtojos dzīvošanai Valmierā. Esmu sameklējis darbu. Brīvajā laikā spēlēju arī hokeju. Tas man ir paticis jau kopš bērnu dienām. Kad dzīvoju Beļavā, pēc skolas nūja bija rokās un uz dīķi prom līdz vēlai naktij spēlēt hokeju. Bobsleja perioda laikā hokejā bija pauze. Man ļoti gribējās uzspēlēt to, bet nedrīkstēja, lai nejauši nesatraumētos. Forma man jau pirms pieciem gadiem bija Amerikā nopirkta, sazinājos ar Gulbenes komandas pārstāvjiem un tagad spēlēju šajā komandā. Bez sporta ir grūti iztikt, ja līdz šim esi ar to bijis saistīts.
– Kādas vēl ir aizraušanās?
– Man ļoti patīk ceļot. Šopavasar biju interesantā ceļojumā Indijā. Tas, ko redzi Indijā un saproti, ar ko cilvēkiem tur jācīnās ikdienā, liek apzināties, ka pie mums nav nemaz tik slikti, kā mēs, latvieši, esam iedomājušies. Šis ceļojums man lika daudz ko pārvērtēt. Vēl man arī ļoti patīk makšķerēt. Kādreiz reizēm vasarās ar Intaru Dambi braucām kopā kaut kur pamakšķerēt Alūksnes pusē. Arī kad Usmā bija nometnes, Usmas ezerā makšķerēju. Ceru, ka tagad būs vairāk laika pievērsties arī makšķerēšanai.
