Zane Gargažina ir 21 gadu veca lejasciemiete, kura šobrīd par mājām jau sauc arī Rīgu, taču viņa nekad neaizmirst apciemot arī dzimtās mājas un draugus Lejasciemā.
Zane Gargažina ir 21 gadu veca lejasciemiete, kura šobrīd par mājām jau sauc arī Rīgu, taču viņa nekad neaizmirst apciemot arī dzimtās mājas un draugus Lejasciemā.
Pēdējā laikā Lejasciemā Zani sastapt ir diezgan grūti, taču viņa par mājām domā ļoti daudz. Viņa visiem stāsta par Lejasciemu un nekaunas uzsvērt, ka ir meitene no laukiem, turklāt no sakoptiem laukiem.
“Lai gan šobrīd vairs īpaši netiek šķirots, no kurienes esi, tomēr tas ir jūtams. Visi to pamana, jo pilsētas cilvēki atšķiras no lauciniekiem – lauku cilvēki ir daudz patstāvīgāki, atvērtāki un savā ziņā pieticīgāki. Es pilsētas vidē šobrīd jau esmu adaptējusies, taču sirdī joprojām esmu Lejasciema meitene un ļoti lepojos ar to,” saka Zane.
Labāk jūtas aizkadrā
Pēc 9.klases Zane devās mācīties uz Smiltenes ģimnāziju, bet pēc tam startēja Latvijas Universitātē. Viņas lielākais sapnis bija studēt komunikācijas zinātnes, kas arī piepildījās. Nākamgad viņa jau iegūs bakalaura grādu. Šobrīd Zane paralēli mācībām ir iesaistījusies dažādos projektos. “Es pašreiz vairāk esmu brīvmāksliniece, jo daru to, kas man patīk. Pirmajā kursā nekur nestrādāju, bet sāku darboties televīzijā, jo mani vienmēr šī lieta bija interesējusi un beidzot bija iespēja paskatīties un pamēģināt, kā tas viss notiek no “virtuves puses”. Televīzijas žurnālistika man ir ļoti mīļa, taču universitātē esmu iepazinusi arī citas komunikāciju jomās un sapratusi, ka tās nākotnē var būt daudz perspektīvākas gan izaugsmes, gan arī materiālā ziņā. Tādēļ, kad man tika piedāvāta iespēja piedalīties dažādos projektos saistībā ar sabiedriskajām attiecībām, es piekritu un sapratu, ka arī šis darbiņš man tīri labi patīk. Tagad es vairāk darbojos tieši sabiedrisko attiecību lauciņā,” stāsta meitene.
Zane šobrīd darbojas trīs lielos projektos – producentu grupā “IB Media”, kas gatavo raidījumus Latvijas televīzijai, SIA “Lāči”, kur piedalās projektā, kas saistīts ar mūsu olimpieti Mārtiņu Rubeni, kā arī starptautiskajā mūzikas festivālā “Rīgas ritmi”, kas nupat kā izskanējis, par preses sekretāri. Papildus viņa iesaistās arī dažādos citos projektos.
“Šobrīd es vairāk esmu neredzamais cilvēks, taču mani televīzijā nekad nav saistījis kadrs, es labāk jūtos aizkadrā, galvenais, lai tas, ko es daru, izdotos – tas sniedz gandarījumu. Iespējams, tas ir arī kaut kāds iekšējais komplekss, jo ir bijušas reizes, kad man prasa, kādēļ es negribu iet kameras priekšā, bet man tomēr patīk rosīties labāk aiz kamerām, strādāt ar radošo grupu, raidījuma viesiem, skatīties, kā strādā gaismotāji, skaņu operatori, grimētāji. Man vairākkārt ir teikts, lai vairāk uzņemos iniciatīvu, lai beidzot izkāpju no smilšu kastes un sāku izmantot savu potenciālu, bet man šķiet, ka ar pilnu atdevi darbā varēšu izpausties pēc universitātes beigšanas, jo mācības klātienē nav vieglas,” secina jauniete.
Draugi – Zanes bagātība
Zane atzīst, ka mācību procesā apgūtais viņai palīdz arī ikdienā. “Tieši tādēļ es paralēli mācībām cenšos kaut kur darboties, tādējādi mācību procesā apgūto pārbaudu praksē. Es cenšos paspēt visu. Mēģinu normāli mācīties, cenšos arī piedalīties projektos, arī satikt draugus – tas man dod dzinuli un motivāciju darboties tālāk, ir taču arī jāatpūšas un jāizklaidējas – to daru kopā ar draugiem. Šogad mēs skolā veidojām filmu par 4.kursa studentiem. Kāds puisis teica, ka viņš ļoti nožēlojot, ka visus šos gadus ir nosēdējis bibliotēkā. Viņam ir labas zināšanas, labas atzīmes, bet vairs nav draugu, viņš ir palicis viens, un morāli tas ir grūti. Mans mērķis nav 10 balles visos priekšmetos, bet gan labas sekmes, zināšanas, ko var pārbaudīt praktiski un pielietot ikdienas darbā,” saka meitene.
Zanei draugu ir ļoti daudz. “Es nezinu, kā cilvēks var iztikt bez draugiem. Draugi ir mana bagātība, un uzskatu, ka esmu ļoti bagāts cilvēks! Jāteic gan, ka cilvēki, ko uzskatu par īstiem draugiem – kas ir ar mani visās dzīves situācijās, ir tikai saujiņa! Tie ir mani īpaši mīļie un tuvie cilvēki! Visiem nevar uzticēties, vairākos draugos ir nācies arī vilties, jo katrs cilvēks dziļi sirdī laikam ir egoists. Kas attiecas uz mani – es tomēr vienmēr cenšos, lai cilvēkiem man līdzās būtu labi. Es drīzāk ziedošu savu komfortu, galvenais, lai otram būtu labi. Tikai vienreiz vien mūžā esmu rīkojusies egoistiski un pēc tam jutos ļoti slikti. Tas nav tā vērts!” atzīst Zane. Viņa atklāj, ka viņas draugus var iedalīt vairākās grupās – Lejasciema draugi, Smiltenes draugi, Rīgas universitātes draugi, Rīgas parastie draugi, draugi, kas aizgājuši dzīvot uz Rīgu, Gulbenes draugi, brāļa draugi.
“Nelaime tikai tā, ka šīs visas grupas vienā apvienot nav iespējams, un katrai ir jācenšas atrast savs laiks,” saka Zane. Viņa atzīst, ka viņas paziņu loks arvien paplašinoties. “Man ir viegli iepazīties ar cilvēkiem, sajūta, ka apkārtējos cilvēkus pazīsti, ir fantastiska. Vari justies kā savējais. Darbojoties dažādajos projektos, šobrīd jau esmu iepazinusies pat ar tādiem cilvēkiem, par kuriem nekad nebūtu iedomājusies, ka būsim pazīstami. Kādreiz domāju – ko tad es meitene no laukiem.. bet šobrīd man tas pat dod vēl lielāku sparu darboties,” saka Zane.
Radusi dzīvot kustībā
No ikdienas darbiem un mācībām atpūsties Zane dodas uz Lejasciemu. Te mīt viņas mīļie cilvēki – mamma, tētis, brālis, māsa, omīte, krustmāte un citi.
“Man Lejasciemā ir patiešām daudz cilvēku, kas mani mīl, vienmēr apčubina, atbalsta. Vienmēr esmu jutusi viņu atbalstu gan morāli, gan finansiāli. Tagad, protams, cenšos pati sevi nodrošināt un ikdienas tēriņiem nopelnu pati, taču joprojām atbalsts ir arī ģimene,” atklāj Zane.
Lejasciemā viņa jūtas labi. Šeit ir viņas miera osta, kur atgūt spēkus. “Es Lejasciemu patiešām mīlu. Mans vectēvs kādreiz šeit bija kolhoza priekšsēdētājs. Viņš mani visur ņēma līdzi, tagad it visur saskatu viņu. Lejasciems nav, tā teikt, “sūnu ciems”, dziļie lauki, te viss attīstās, tādēļ arī draugus vedu ciemos un rādu, ka arī laukos var labi dzīvot, ka arī te ir, ko redzēt, un ir, ko darīt,” saka lejasciemiete. Tomēr ilgi viņa šeit uzkavēties nevar, jo radusi dzīvot kustībā, kaut ko nepārtraukti darīt.
“Lejasciemā, protams, arī daudz kas notiek, taču šeit man visi ir pazīstami, bet man nepieciešams iepazīt jaunus cilvēkus, iesaistīties jaunos projektos,” klāsta meitene. Vai viņa kādreiz varētu atgriezties Lejasciemā pavisam? “Laikam jau ne. Brālis agrāk bija saimnieciskāks un vairāk darbojās ap māju, savukārt mani vienmēr sauca par ciema slotu, jo man nepatika sēdēt mājās, bet vairāk kaut kur ciemoties, braukāt apkārt. Man vairāk patika burzma un pilsēta, tur visi kaut kur steidzās, rosījās, tieši tas mani saistīja,” atzīst Zane.
Jautāta, kādu viņa iedomājas sevi pēc desmit gadiem, Zane attrauc, ka droši vien būs tikpat traka kā šobrīd. “Pēc universitātes man ir sapnis aizbraukt kaut kur pastudēt ārzemēs, bet pēc tam es noteikti braukšu atpakaļ uz mājām, jo Latvija man ir mīļa. Domāju, ka es būšu pilsētā, bet man noteikti būs arī māja Lejasciemā. Lejasciemu es nekad neaizmirsīšu. Un varu apsolīt, ka no visas sirds centīšos Lejasciema labā izdarīt kaut ko labu, kaut ko paliekošu,” sola Zane.
