Februāra sākumā Lizuma mototrasē notiks ziemas kross, kurā plāno piedalīties arī lizumnietis Edgars Rudītis, kuram februārī paliks 15 gadu. Jaunietim motosports ir dziļi sirdī. Edgars saka, ka ziemas kross būs labs treniņš un pieredze.
Februāra sākumā Lizuma mototrasē notiks ziemas kross, kurā plāno piedalīties arī lizumnietis Edgars Rudītis, kuram februārī paliks 15 gadu. Jaunietim motosports ir dziļi sirdī.
Edgars saka, ka ziemas kross būs labs treniņš un pieredze. “Jāpiedalās un jāatrādās mājiniekiem. Lizuma trase man ir arī mīļākā. Šī trase ir pirmā, kur piebraukts mocis, tādēļ tā vienmēr būs tuvāka sirdij,” saka motosportists.
Zēna mīlestību pret šo sporta veidu attaisno viņa augstie sasniegumi. Pagājušajā sezonā Latvijas Motosporta federācijas kausa izcīņā Edgars amatieru 125 kubikcentimetru klasē izcīnīja augsto 3.vietu, savukārt Latvijas čempionātā motokrosā viņš ierindojās 10.vietā. Aptaujā “Gulbenes rajona sporta laureāts 2005” Edgars tika atzīst par labāko tehniskajos sporta veidos.
Edgaram Rudītim lielu atbalstu sniedz ģimene – mamma Antra, tētis Juris, kurš ir arī Edgara mehāniķis, kā arī vecākais brālis Rolands. Sarunas laikā es sapratu, ka Rudīšu ģimenei motosports ir ļoti nozīmīgs pasākums.
– Kā sākās tava aizraušanās ar motosportu?
Edgars: – Pirms četriem gadiem bijām ar ģimeni Valmierā uz “Gaujas kausa izcīņu”. Tēvs ierosināja, ka arī man vajadzētu pamēģināt braukt. Nopirkām pirmo lietoto motociklu. Sākumā domājām, ka tas būs ļoti vienkārši – tikai pabraukāšu un viss, bet, iepazīstot šo sporta veidu, izrādījās, ka ir daudz grūtāk – vajag lielu uzņēmību un gribasspēku.
Tētis: – “Gaujas kausā” Edgara acīs ieraudzīju dzirkstelīti, tas pamudināja iegādāties mocīti. Puikam šī aizraušanās nāca no dvēseles, tādēļ arī vērojama tik liela attīstība. Edgara vienaudži šobrīd vēl brauc ar mazās kubatūras mocīšiem, bet viņš jau visu pagājušo sezonu nobrauca ar lielo.
Mamma: – Pirms tam es gribēju, lai Edgars nodarbojas ar zirgiem. Nebiju laikam īsti sapratusi tos zirgspēkus (smejas). Edgarā ir kaut kas straujš, viņš ir pilns enerģijas. Viņš ir īsts latviešu Edgars. Viņam nepieciešamas fiziskas nodarbes.
– Motokross jums ir pārvērties par ģimenes pasākumu…
Mamma: – Edgars motosportu sev ir izvirzījis kā mērķi, mums jācenšas viņam palīdzēt to sasniegt. Brīvā laika mums gandrīz nav, arī sarunu citu nav. Ir jābūt komandai, motokrosam ir jābūt sirdī.
Edgars: – Mamma mūs daudz atbalsta. Kad mēs esam palikuši kūtri vai ir aizmirsies, kas jādara, viņa mums vienmēr ar tēti atgādina. Arī vecākais brālis ir iesaistījis šajā sporta veidā. Viņš ir kā mans menedžeris. Rolands savāc informāciju par sacīkstēm, saplāno sacīkšu kalendāru, rūpējas par fotogrāfijām, taisa dizainu gan mocim, gan arī manam apģērbam.
Tētis: – Motokross ir saistīts ar lieliem izdevumiem. Sākumā izlīdzējāmies pašu spēkiem, bet pēc tam sākām meklēt atbalstītājus. Viņu nekad nevar būt par daudz. Mocītis lūst bieži. Sākumā, kad nopirkām, domājām, gadu brauksim droši, tomēr tas jāskrūvē melnu muti.
Edgars: – Tehniskajā sportā var atgadīties viss kas. Var pievilt tehnika, pašam citreiz nav īstās atdeves. Vienreiz to var pieļaut, bet, tā notiekot biežāk, kaut kas jāmaina. Ir sāpīgi, ja pieviļ mocis. Gribas to sadauzīt, bet saproti, ka nevaram atļauties nopirkt jaunu, ir jāsamierinās. Daudz sāpīgāk, ja pats esi pie vainas.
Tētis: – Gadā vajadzētu trīs močus, mēs iztiekam ar diviem. Cenšamies visu izdarīt tā, lai novilktu pēc iespējas ilgāk, lai gan rūpnīcas tehniskie rādītāji to neparedz.
Edgars: – Katrās sacensībās pieredzi gūst arī tēvs kā mehāniķis. Ir nianses, ko uzzinām pēc gadiem. Sacensību gaitā starp braucieniem remontējam moci, ja kaut ko nepamanām, tas noved pie traumas. Nākamreiz to ņemam vērā. Var jau neremontēt, bet gribēšana ir tik liela, ka desmit minūtēs var pat motoru apmainīt. Esmu milzīgu pateicību parādā sponsoriem, paši saviem līdzekļiem nevarētu to atļauties.
– Motokrosā neiztikt bez pieredzējušiem treneriem. Kas skolo Edgaru?
Tētis: – Mums tehniskais sports sākumā bija kaut kas jauns, tikai tagad esam izpratuši šā sporta veida “virtuvi”. Sākumā viens amatieru līmeņa sportists teica, lai darām tā, cits – pavisam citādāk, nākamajā reizē Edgars dara pa savam – acis ciet, un gaisā cenšas kaut kur aizlidot, bet beigās sanāk piezemēties ar smagu kritienu.
Edgars: – Pēc kāda pusgada uzzinājām, ka ir tāds pieredzējis treneris Andris Bārbalis, un devāmies pie viņa.
Tētis: – Visi motokrosa braucēji, kam ir kaut nedaudz zināmāks vārds, ir trenējušies pie Andra. Viņam ir liels stāžs. Sākām pie viņa trenēties, tad arī iepazinām motokrosu, un Edgaram sākās augšupeja. Pagāja viena sezona, otra, attīstības līkne gāja tikai uz augšu, tādēļ arī neesam to metuši malā.
– Cik bieži tev ir treniņi?
Edgars: – Vasarā treniņi notiek trīs reizes nedēļā četras stundas dienā. Ziemassvētku brīvdienās trenējos pat katru dienu. Braucām gan uz Limbažiem, gan Liepāju. Treneris, protams, dod arī laiku, lai atpūstos. Kad esi braucis pārāk ilgi, vairs nespēj uzņemt visu informāciju, tomēr – ja gribi labi braukt, jātrenējas nepārtraukti. Tie nav tikai treniņi uz moča, daudz arī jāskrien, jāvingro, pareizi jāēd.
Ir jāsaaug ar moci, lai valdi pār to, nevis tas valda pār tevi. Jo labāk mācēsi pārvaldīt, jo drošāk būs pašam. Pēc tam var domāt, kā skatītājiem sevi labāk parādīt.
Tētis: – Bērniem un jauniešiem nedēļā jābrauc minimums desmit stundas, lai izbēgtu no traumām un notiktu attīstības ceļš. Ja esi braucis nepārtraukti, tas iesēžas smadzenēs. Tiklīdz kādu posmu izlaid, ar prātu brauc tāpat, bet fiziski un tehniski to nespēj izdarīt, tādēļ gadās kritieni un traumas.
– Kāds ir Edgara sacensību grafiks?
Tētis: – Sacensību kalendāru plānojam, ņemot vērā finansiālās iespējas. Šo gadu plānojam kā visnopietnāko. Sezonas pēdējās sacensības notiek oktobrī, bet sportists, kurš kaut cik nopietni darbojas, jau tad sāk gatavoties nākamajai sezonai.
Edgars: – Šogad plānojam piedalīties sacīkstēs Eiropā. Kalendārs būs ļoti smags, būs daudz sacensību. Galvenais, protams, ir Latvijas čempionāts, plānojam piedalīties arī Vācijas čempionātā, Eiropas čempionāta dažos posmos, kā arī Igaunijas un Lietuvas čempionātā. Talants var būt vienalga cik liels, bet daudz ko nozīmē sacensību pieredze. Pirms tām tu vari būt gatavs jebkam, bet sacensību gaisotne var tā nospiest, ka neko vairs nevari izdarīt. Latvijas sacensībās jau zinu, ka finālā vienmēr tikšu, jo apzinos, cik spēcīgs ir kurš sportists. Aizbraucot uz Eiropu, cīņa notiek katrā metrā, un rezultātus nevar prognozēt.
Tētis: – Šajā sezonā mēs neuzsveram, ka jābūt pirmajā desmitniekā, Edgars brauks atbilstoši savām spējām, ir vienkārši jāuzkrāj pieredze.
Edgars: – Nevar sastrēbt karstu, tādējādi var visu sabojāt. Esmu jau piedzīvojis divas nopietnas traumas, tas bija tikai tādēļ, ka biju pārgalvīgs. Gribējās augstāku rezultātu, bet jādomā līdzi katru sekundi, katru metru. Motokrosā, protams, bez traumām neiztikt, tomēr tas neattur, tieši otrādi, gribas pierādīt, ka vari labāk.
Mamma: – Motokross ir sporta veids, kur nevar tikai uzdot gāzi, ir jābrauc gudri. Treneris Edgaram ir iemācījis pat to, kā labāk krist, lai kritiens nebūtu tik sāpīgs.
Tētis: – Pērkot motociklu, mums teica, ka nepērkam motociklu, bet ieroci. Sākumā mēs to neuztvērām nopietni, bet, mājās parūcinot un paši pamēģinot, sapratām šo vārdu nozīmi. Šim motociklam ir citi ātrumi. Vienīgais, kas šo ērzeli māk savaldīt, ir Edgars.
– Kuram motosportistam tu gribi līdzināties?
Edgars: – Lauris Freibergs ir labs motosportists. Esam kopā braukuši, trenējušies. Sportisti, kas jau ir pasaules līmeņa sportisti un ir izgājuši cauri visam, atbalsta citus. Gribu līdzināties Laurim, bet vēlos būt arī vēl labāks.
– Kāds ir tavs augstākais mērķis?
Edgars: – Gribas uzvarēt Latvijas čempionātā, pēc tam sasniegt labus rezultātus Pasaules čempionātā. Arī tur gribas uzvarēt. Kad ir grūti, vienmēr vajag iedomāties, ka esi Pasaules čempionātā uz goda pjedestāla un laisti šampanieti, kā arī dali meitenēm autogrāfus. Mans moto – līdz finišam kaut vai rāpus.
– Ar saviem rezultātiem esi apmierināts?
Edgars: – Nekad jau nevar būt īsti apmierināts, bet rezultāti liek cīnīties tālāk. Pagājušajā gadā biju desmitais, nākamgad jābūt labāk. Motokross ir kā slimība. Ja esi tajā iekšā, ārā netikt. Reizēm algebrā ieraugu kādu ciparu, man uzreiz prātā braucējs ar šo numuru. Bieži nevaru pamācīties, analizēju trases.
Liels paldies jāsaka arī ģimenei par atbalstu, bez viņiem es tik tālu nebūtu ticis. Ir patīkami, ja vari realizēt sevi tur, kur patīk.
