Līdz mājām vēl tālu – atkal zib kilometri trakā skrējienā, un ar katru soli mans mērķis ir tuvāk un tuvāk. Es steidzos, jo mani gaida. Kad braucu projām uz jaunu dzīvi, bieži raudzījos pār plecu atpakaļ uz savām vecajām mājām… Tagad nezinu, kur manas īstās mājas: vai tur, Latvijas ārēs, jau miglā iejukušas, zvaigžņu segu plecos uzmetušas? Vai varbūt mājas ir manā priekšā, kurp traucos uz saulaino un savu jauno zemi, lolotu un koptu vietu, ar manas Latvijas liepas dēlī iecirstu vārdu: “Manamāja”! Mana mazā, jaunā māja! Lai ievēro un apskauž… Tur tagad rit mani rīti un atbrien vakari! Tālā māja mani tagad gaida saulaina un gaišu logu, bet mana Latvijas ligzda ietinusies maigā miglā. To jūtu, bet neredzu… migla sedz skatu.
Reizēm to ieraugu zvaigžņotās naktīs kā Piena Ceļu augstu debesu velvē… Man ļoti žēl, ka retāk sapņoju par savu bijušo māju, tomēr reizēm karsta asara norit: es mīlēju tevi! Tā bija! Es pasaulē devos savu laimi atrast, pasauli redzēt. Vai satiku cerēto, un vai Latvijā kādreiz atkal būs manas mājas? Vai tev, līdzīgais izceļotāj, uz Īriju, Angliju, Holandi, Ameriku, Latvijā atkal būs kādreiz mājas? Vai pārnāksim? Vai, liepai piekļāvušies, slacīsim prieka asarām pelēkā koka stumbru?
Es nezinu, kā kādreiz būs, bet esmu sapratusi vienu, ka māja, tāpat kā īsta mīlestība, ir viena… Tikai viena!
Zib kilometri trakā skrējienā, un es steidzos uz vietu, ko jūtu par savu glābiņu, cerību un saviem spārniem. Tie kļūst arvien stiprāki. Saprotiet mani! Es esmu citādāka, nekā biju, es pieņemos spēkā un prātā, es augu citā vietā un nākotni zīlēju, Jaungadā lejot karstas alvas laimītes kā bērnībā. Un tulkoju tās… un nonācu citā pasaulē…
