(Turpinās no 18.marta)
Tās Elza Ķezbere, iespējams, rakstīja tieši tajā liktenīgajā laikā, kad izveda uz Sibīriju arī viņas vīru Osvaldu.
,,Aizrestotie ešeloni,
Liekas, pārgāja pār sirdi…
Viņu tumšo dunēšanu,
Dvēsele, nu mūžam dzirdi.”
(Pie sevis bieži atkārtoju šīs rindas. Represēto piemineklī melnajā granītā ir iedrukāti citi dzejnieces izmisuma paustie vārdi:
,,Pusnakts – lietus – vēji salti…
Aizrestoti ešeloni –
Asinīs un dzelzīs kalti,
Apvīti ar ērkšķu kroni.
Liekas, šodien zeme visa
Nodreb asarās un mokās…”
Dzejniece bija manas mammas pamatskolas sola draudzene, un es padziļināti interesējos par pēdām, ko ieminusi viņas ģimene mūsu pusē.
Mans tēvs toreiz, 1949.gada izvešanas laikā, bijis pārliecināts, ka ar pēdējo pajūgu nepaņems arī viņu un arī sievu ar nepiedzimušo dēliņu un man būs tas pats ceļš. Lieciniekus jau nemēdza atstāt. Lai kaut kā palīdzētiem izsūtāmajiem, tēvs centies palīdzēt gan ar padomu, gan praktiski pie mantu pakošanas. Tam bijis dots ļoti ierobežots laiks, un izsūtāmie bez padoma nebūtu aptvēruši, ka ne tikai siltas drēbes, bet arī darba instrumenti var būt svarīgākais, kas noderēs tālumā. Mana vecmamma dienā pa divas reizes cepusi rupjmaizi ceļam, ko tēvs ievīstījis ragavās un devis līdzi „aizceļotājiem.” Laikam tas pats sargeņģelis atkal lietas izgrozīja tā, ka mūs uz Sibīriju neizveda un varējām visu mūžu dzīvot savā zemē, savā mājā. Tirzas skolā tēvs bija īsu laiku arī direktors un daudzus gadus fizkultūras skolotājs. Skolā viņš mācīja fizkultūru, darbmācību zēniem. Tēvs daudz strādāja pats: gan pie sporta laukuma izveidošanas, gan rokdarbu kabinetu veidošanas, skolas remontiem. Bērni viņu cienīja. Kā piemērs tam noder mazs notikums: tālajos pēckara gados kāda skolniece Tamāra bija viņam atnesusi uz skolu toreizējo retumu – dārgu šokolādes konfekti, un tēvs tad pirka visas klases pacienāšanai saldumus. Viņš vienmēr bija dāsns un arī, vērtējot skolēnu sekmes sportā, nebija stingrs. Galvenais bija centība un stundu nekavēšana. Neatceros, ka man būtu skolā ar tēvu bijis kāds konflikts. Tikai vienu reizi, kad netīšām, laikam jau par kaut ko lieloties, ar kurpi izsitu klases dubultlogu, mums iznāca stingrāka saruna. Es uzreiz neatzinos, ka esmu vainīga. Logu tēvs drīz iestikloja, un man bija kauns, ka bija jāstāv līdzās, visiem redzot, un jāpadod nagliņas. Viņš klusēja, bet katrs āmuriņa sitiens it kā atgādināja: nemelo turpmāk, nemelo! Ģimenē atceramies tēvu par fanātisko dziesmu mīlestību. Nebija svarīgākas tēmas kā dziesma, kārtējais kora mēģinājums Biedrības namā, uz kuru tēvs vienmēr gāja kā uz svētkiem. Tagad, kad dzirdu vīru kora dziedājumu, garā dzirdu tur tēva balss klātbūtni. Tā ir tādā kā vīzija, kaut viņš pats jau sen dzied lielajā “Eņģeļu korī”. No pirmajiem pēckara Dziesmu svētkiem 1948. gadā viņš mājās pārveda tikko izdoto Pumpura eposu “Lāčplēsis”, kas saglabājusies un aizvien atgādina šos Dziesmu svētkus. Grāmatu nesen kā mantojumu nodevu tuviniekiem. Tēvs, liekas, bijis visu Latvijas Dziesmu svētku dalībnieks. Dziesma bija viņa vaļasprieks, dzīvesveids un mīlestība un uz tēva kapa pieminekļa iekaltie vārdi pauž: dziesma cauri gadiem liesmo!
Arī mamma bija skolotāja un vairākus gadus arī manas klases audzinātāja, pasniedza literatūru, rokdarbus un daudzus gadus vadīja skolas kopgaldu. Skolēni viņu uztvēra vairāk kā māti, mazāk kā bargu skolotāju. Viņa vadāja savus audzēkņus daudzās tuvās un tālās ekskursijās, veicināja skolēnu jaunrades iemaņas. Skolā bija savs literārais žurnāls un no 1950. līdz 1953.gadam tika savākti Tirzas vietvārdi – savdabīgie vēsture liecinieki. Interese par tiem joprojām ir liela un izdevumā “Tirzas vērtums I”, kas tika izdots ar Tirzas attīstības biedrības atbalstu 2005.gadā, 30 lappusēs iemūžināti tie vietu nosaukumi, kas pamazām zūd no cilvēku atmiņas. Grāmatā “Tirzas vērtums” apkopotas un arī no Krišjāņa Barona dainu sējumiem izrakstītās 605 Tirzas pamattautasdziesmas, ticējumi un ievietots arī DVD disks ar Tirzas tautasdziesmu melodiju izpildījumu. Grāmata jau kļuvusi par bibliogrāfisku retumu.
Pamatskolas gados es vecākus uzrunāju tāpat kā citi: „Lūdzu, skolotāj!” Man nekādas atlaides kā meitai nebija, bet tieši otrādi – saņēmu pelnītus un reizēm arī ne tik pelnītus aizrādījumus. Kad mamma mācījās Rīgas Skolotāju institūta neklātienē, viņai bija jāizlasa ļoti daudz dažādas padomju autoru sarakstītās literatūras, un arī man tika dots uzdevums palīdzēt, izlasīt, izkonspektēt grāmatu saturu un reizēm arī pārstāstīt. Lasīju daudzus smagus gan pēc satura, gan svara biezus sveša satura romānus nečīkstēdama, piemēram, Šolohova „Plēsumu,” Furmanova ,,Dzelzs straumi”, Gorkija ,,Māti”. Domāju, ka abu manu vecāku spilgtākās rakstura iezīmes bija neatlaidība un liela atbildības sajūta un savas skolotāja misijas apziņa. Vecāki darīja visu iespējamo, lai mēs – trīs bērni iegūtu labu izglītību un tā noderētu kā stabils ceļa spieķis saturīgai dzīvei.
Mūsu dzimtā ir vairāki cilvēki, par kuriem gribētos citreiz nedaudz pastāstīt. Kad es aiziešu, kas cits zinās? Mūsu paaudzes ļaudis nedrīkst svarīgās patiesības aiznest līdzi kapā. Varbūt tieši šāds – vārdisks piemineklis – ir vērtīgāks nekā marmorā cirstais. Manas mammas māsa, politiski represētā un tālāk pilnībā reabilitētā, ir Martiņas prototips manā romānā “Dālderkalns”.
II
Ir tādas atziņas, kas nogrand kā pērkons no skaidrām debesīm, sasper tavu rūpīgi būvēto un no svešiem maskēto iekšējo pasauli un aizbrāžas uz neatgriešanos, atstājot tikai izdegušu atmiņu klajumu un mielēm pilnu dvēseli. Prātiņ, nāc mājās! Domā vienkāršāk vai nedomā neko nopietnu! Tas palīdz un ļauj dzīvot bez problēmām. Domājošs cilvēks bieži grauž sevi kā tārps ābolu.
Mani bieži iedvesmo ievērojamu cilvēku teiktie vārdi, atziņas un man saprotamās, ne tagad tik modernās dzejas rindas. Arī pašai brīžiem iešaujas prātā sentences, par kuru izcelsmi var strīdēties: mans vai cita teiktais manā interpretācijā?
Domāju, ka šīs tālāk minētās esejas autore neceltu izbildumus, ka viņas teikto piesaucu. Bez gaišajiem viedajiem vārdiem un precīzajām izjūtu gammām mēs būtu truli un garā nabagi. Pasmeļu prieku no dzejnieces Māras Zālītes “Esejas par prieku”, precīzi to citējot un atgādinot:
,,Prieks ir kosmisks spēks. Līdz ar dzīvību cilvēkam tiek dots prieks. Dzīvības jeb dzīvesprieks. Taču tā nav piedeva, bet esības galvenā sastāvdaļa. Esības prieks.
Dzīvesprieks un dzīves prieks ir dažādi jēdzieni. Iespējams, ka tās ir pat pretējas lietas. Var taču, dzīves priekus baudot, pilnīgi zaudēt dzīvesprieku.
Dzīvesprieku ir ieprogrammējis Dievs visā dzīvajā radībā. Tā ir tieksme, instinkts, tas realizējas pat vissmagākajos apstākļos. Tas piemīt gan apzinīgām, gan neapzinīgām būtnēm. Kucēna prieks, nemotivēta līksmība. Kucēns nedomā, kāpēc viņš dzīvo. Viņš dzīvo prieka pēc. Prieka pēc ķer savu asti, prieka pēc drāžas tā iesānis un lec stāvus gaisā. Prieka pēc…”
Kā bijis ar to manu prieku? Reizēm tas nenāca ne aicināts, ne gaidīts, citreiz nokrita kā no gaisa. Man bija prieks par “Latvijas Avīzes” konkursa rezultātu: nopublicēja manus romānus „Dālderkalnā” un „Nenosodi mani”, un es pabaroju vēlreiz savu ego, un indeve rakstīt turpinās: kad pamostas mana radošā dzirksts, par to ir gandarījums. Tomēr ceru, ka tas nav tikai kā suņa prieks, bet esības prieks, sevis apliecinājuma prieks. Varbūt te nostrādājusi arī sajūta, ka kaut kas aiz manis paliks, un pazīstamie lasītāji manos laukos atradīs te arī prototipus.
Esmu tādā veidā sarūpējusi sev dāvanas. Par romāna “Dālderkalns” honorāru 2002.gadā nopirktā lietotā automašīna, kas tagad skaitās jau retro, mums kalpo līdz šai dienai. Visi skribenti un īstenie rakstnieki arī grib sev naudas čunguru, un kam gan no Latvijas avīzes romānu konkursu pretendentiem negribas vinnēt un saņemt atlīdzību par paveikto?
Pārskatot savu dienasgrāmatu, atrodu lietas, kas nav bijušas mazsvarīgas, īpaša vieta tām sajūtām, kad “Latvijas Avīzē”, kā jau tas pieņemts, bija intervija ar nākamā “Lata romāna” konkursā izvēlētās grāmatas autoru. Intervija noritēja ar e-pasta starpniecību. Man uzdeva jautājumus, un es atbildēju. Intervijas pilns teksts saglabāts manā datorā, un es to reizēm pārlasu. Nejūtos ar šodienas skatījumu ko samelojusi.
Dzīvē gadījušies dažādi kuriozi, ko cītīgi aprakstīju, pārdzīvoju un esmu priecājusies kā bērns, ja manus stāstiņus iedrukāja vietējā avīzē “Dzirkstele”. Tas cēlis manu pašapziņu. Bijuši daudzi gadījumi, kad tieši šo stāstiņu dēļ esmu tikusies ar cilvēkiem, kas lasa mūsu novada avīzi. Dzīvē bijuši arī dažādi kuriozi.
Pastāstīšu par dažiem kurioziem.
Kādā pavasarī sadomājām ar modernām metodēm ierobežot kaķu sugas vairošanos un vedu pie veterinārstiem kastrēt runci Muri, bet, kaķi klēpī nesot, paklupu, šis aizmuka. Rokā nedevās, lai kā centāmies. Pazuda bez pēdām un vairs neatradās, tikai katrs ruds kaķis man atgādina mūsējo: žēl mīlīgā kaķīša… Bijuši arī citi kaķi, bet Muris palicis prātā ar šo mazo notikumu. Drāma un komēdija vienlaikus. Esmu kaut kur lasījusi, ka notiekot tā: mūsu bijušie kaķi pie paradīzes vārtiem sagaidīšot un tad spriedīšot kopā ar svēto Pēteri tiesu, vai šai vietai deram. Vai cilvēks ir dabas kronis, kas drīkst izlemt savu mazāko brāļu likteni? Esam, kā es smejos, gan “kaķisti”, gan “sunisti”, jo dzīvnieki dod drošības, miera sajūtu un neko nesaka. Ir tikai dzīvnieka ķermeņu valoda un instinktu izpausmes. Cilvēks sevi uzskata par pārāku, par dabas kroni. Cik nožēlojams reizēm liekas kails cilvēks, ne tā, kā zvērs, kuru sarga spalva, ragi, nagi un zobi! Mums bijuši vairāki suņi, vesels lērums kaķu, un katrs dzīvnieks ilgāku vai īsāku laiku bijis kā ģimenes loceklis.
Rados ir ģimene, kas kļuvusi pret pašu gribu par tādu kā dzīvnieku patversmi. Dzīvnieku mīlestība, žēlsirdība, sapratne, dāsnums, dvēseles vibrācija dzīvnieka izprašanā – droši vien tās ir īpašības, kas piepulcējušas zemnieku saimniecības lopiņiem piecus suņus. Viss sākās pavisam nemanot, kad meitai apnika nepārdomāti paņemtā sunīte – draudzene. Iespējas, gaume, dzīvnieku mīlestība pamazām vien izplēnēja, un suns nonāca vecāku aprūpē.
