(Turpinās no 25.marta)
Jauks maza auguma jauktenītis iekārtojās mūža maizē mīkstajā krēslā, bija pieklājīgs un ar savu suņa acu maigo skatienu pateicās par katru saimnieku uzmundrinājumu, cenšoties būt noderīgs. Diezin no kurienes kādu dienu pieklīda melns milzenis, kas uzreiz jutās kā mājās, ieņemot pagalma saimnieka vietu. Stingra rakstura, pašapzinīgs, pietiekami nekaunīgs un saprotošs, kas ar cieņu izturējās pret istabas saimnieci – sunenīti. Pēc kāda laika radinieku otrā meita, kas bija iegādājusies iepriekšējā dzīvesvietā divus takšu sugas īpatņus (lai nodarbotos ar suņkopību un gūtu sava veida peļņu, pārdodot taksīšus ar ciltsrakstiem suņmīļu sabiedrībai), atzina savu kļūdu. Tas nebija viņu ģimenes lauciņš! Takši izrādījās neprognozējami, ķēra bērniem degunos, bija greizsirdīgi, nejauki, un viņu abu liktenis atkal veda uz vecāku lauku mājām: „Ko tu darīsi! Kur ir tur rodas!” saimnieki tikai rokas noplātīja, un abi takši nekaunīgi ielēca saimnieka dīvānā. Ar to nebūt nebeidzās labdarība un suņu sapratne. Kad radinieki no Anglijas zvanīja par klapatām, kas viņus piemeklējušas suņa dēļ, kas nemaz nebija pašu, bet kaimiņu, lietuviešu, suns, zemnieki vēl nenojauta, ka pavisam drīz pārvadājamā dzīvnieku būrī uz Latviju ceļu sāks Stafordšīras bulterjera vai kādas citas smalkas šķirnes suns. Dažu dienu ceļojums izrādījās sunim veiksmīgs: kurjeram par samaksāto piegādi nācās dižciltīgo Angļu Lordu, kā es nosaucu ārzemnieku, atgādāt tieši uz zemnieka sētu ar visu būri piedevām. Suns izrādījās ne tikai gudrs un īsts suņu skaistulis, bet arī ļoti miermīlīgs, kas pirmajā laikā, pieradis pie ceļa grūtībām, par savu mītni izvēlējās to pašu ceļojuma būri, un tikai vēlāk, iepazīstot saimnieku ģimenes apstākļus, paplašināja savu jauno dzīvesvietas robežu. Viņš respektēja iepriekšējos sētas suņus, tikai reizēm uzrūcot takšiem, robežas norādot melnajam milzim un gandrīz nekad nepametot pagalmu, jo laikam jau savā agrākajā dzīvē nebija radis pie tiem plašumiem, kas piemita Latvijas lauku ainavai. Kādās valodās suņi sapratās savā starpā, palika noslēpums, jo suņus jau tāpēc mēs mīlam, ka viņi saprot visu no pusvārda, savā starpā sarejas un viņu gudrās acis ir kā dvēseles spogulis. Tā kā cilvēku mūži ir vismaz septiņas reizes garāki nekā suņu vidēji prognozētā dzīve, zemnieku saimniecība ar gadiem var kļūt kā veco suņu pansionāts, kur paēduši, apkopti un lutināti savu mūžu nodzīvos ar mīlestību un gādību lolotie mūsu tā sauktie jaunākie brāļi. Nekas mūsu dzīvēs nav prognozējams, tāpat kā šinī labestīgajā sētā: viss notika it kā pats no sevis. Un kurš var šaubīties, ka suņi nav labākie cilvēka draugi? Latvijā suņu mīlēšana ir īpašā statusā. Par mūsu mazajiem brāļiem, kas nonākuši dzīvnieku patversmēs, raksta respektabli žurnāli, honorārus par šo tēmu pelna žurnālisti, un kucēnus kāro vai katrs bērns zināmā dzīves posmā. Arī mūsu ģimenē bijuši dažādi suņi, un ne jau velti saka – kāds saimnieks, tāds suns…
III
Kamēr vari, tikmēr dari, bet, ja vairs nevari, nevienam to nesaki, pat ne savam kreklam. Ja dzīves nasta paliek par smagu, vienalga velc, vilciņ, raudādams, līdz krīti. Līdzjūtības un palīdzības vietā vari dzirdēt skumjo īstenību, ka esi vecs krāms un tāpēc jāstāv pie ratiem. Vājos un vecos neviens nemīl! Un, ja paprasa, kā klājas, vienmēr saki, ka labi. Pirmkārt, neprasīs – kāpēc, un, otrkārt, neiepriecini vaicātāju, sevišķi, ja tas nav tavs draugs. Draugs bez prasīšanas nojautīs, kā patiesībā klājas. Reti sveša līdzjūtība nāk no sirds. Tā ir reta puķe, kas prasa gudru kopšanu, un bieži sanāk, ka šī puķe – līdzjūtība tavā mūža dārzā – tā arī neuzziedēs. Pietrūcis pašam dzīves gudrības! Nu vaino vien sevi!
Savās dienasgrāmatās atrodu šo un vairākas sentences, kuras šobrīd liekas ļoti aktuālas un izraisa pārdomas. Dažas liekas īpaši viedas, dažas liekas tīrās muļķības. Piemēra dēļ minēšu dažas no tām, kurām piekrītu.
Esmu dzirdējusi teicienu: laime ir kā pieradināts suns, un ir labi, ja tā paskatās mums acīs un paliek ilgāk. Ir tik daudz skaistu izteicienu, un žēl, ka tos jau kāds ir teicis. Savus it kā oriģinālos mēs bieži nozogam citiem. Parakājamies smadzeņu podā un atrodam kolosālus izteicienu un atziņas, bet tas – izrādās – nav mans! Esmu to piesavinājusies pavisam bez nodoma.
Atskatoties pagātnē, vienmēr ieraudzīsim savas pieļautās kļūdas. Bet mēs neredzam kļūdas, kas mūs vēl tikai gaida. Gudrība neslēpjas kļūdu nepieļaušanā, bet gan prasmē pēc to pieļaušanas iziet no situācijas ar cieņu un veselo saprātu.
Jaunībā visiem šķiet, ka noveco tikai vecie ļaudis. Bet diemžēl tas notiek ar mums visiem, un mums nav citas izvēles, kā vienīgi to pieņemt un dzīvot tālāk. Lai ko mēs arī darītu un kas mēs būtu, patiesība ir neapstrīdama – mēs visi novecosim. Un, gadiem ejot, šķiet, ka novecošanas process paātrinās.
Uz to var paskatīties arī šādi: jo vecāks kļūsti, jo vairāk tev ir iespēju kļūdīties. Tu vienmēr vari saskarties ar jaunām pieredzes jomām, par kurām tev nav sajēgas, ar kurām tu netiksi labi galā, pārspīlēsi un kļūdīsies. Turklāt, jo piekāpīgāks, bezbailīgāks un dzīves drošāks kļūsi, jo vairāk jaunu jomu tev būs jāizpēta – un, protams, jāpieļauj arī vairāk kļūdu.
Tiklīdz atskaties pagātnē un ieraugi, kur esi kļūdījies, un apņemies vairs nekad šīs kļūdas nepieļaut, tā vari būt drošs, ka lielākā darba daļa jau ir paveikta. Atceries, ka jebkurš likums, kas attiecas uz tevi, attieksies arī uz visiem pārējiem. Arī pārējie visi kļūs vecāki un necik ne gudrāki. Tiklīdz to pieņemsi, tā pret sevi un visiem pārējiem kļūsi piedodošāks un laipnāks.
Laiks dziedē visas brūces, un, cilvēkam kļūstot vecākam, viņam viss veicas daudz labāk. Galu galā – jo vairāk kļūdu tu pieļausi, jo mazāk ticams, ka radīsies vēl kādas jaunas kļūdas. Labums ir tāds: ja jaunībā esi bieži kļūdījies, tad vēlāk vairs nebūs jāsaņem daudzas rūgtas mācības. Tieši tāpēc ir domāta jaunība – pieļaut visas iespējamās kļūdas, lai, gūstot mācību, tās vairs neatkārtotu.
Un vēl.
Mātes diena katra gada maija otrajā svētdienā. It kā svētki. Jo jaunāka māte, jo svētki lielāki, gaidītāki, tas ir tik neierasti: tevi uzrunā par māti un tu tāda esi vēlējusies būt. Tas ir tituls visam mūžam. Vai tas nav arī slogs visam mūžam, ja dzīves neveiksmes kopā ar bērnu roķelēm ķersies tavas dzīves stērbelēs, kamēr gandrīz būsi veca? Vai tu izturēsi? Tev pašai vairs nepiederēs nekas: ne brīvais laiks, ne pārdomu mirkļi. Viss būs jāapvieno ar bērnu interesēm. Tikai tad, kad tavi bērni aizies pasaulē, tu būsi brīva, jau veca un nevienam varbūt arī nevajadzīga, un tad vai acis izskatīsi krēslainajā logā gaidot tos, kuru dēļ aizritējis viss tavs mūžs. Varbūt tavi bērni ir ideāli? Viņi visu mūžu tevi sargā un lutina? Ja tā, tad tu esi godam nesusi cēlo mātes vārdu. Ja tevi ir aizmirsuši un pat tava bēru diena nesapulcē bērnus pēdējam sveicienam, tavs mūžs ir bijis velti nodzīvots, izniekots sīkumos, kas likušies svarīgi uz brīdi. Domāsim par to, kamēr vēl iespējams visu vērst par labu! Māte, tam jāskan svēti!
Pēc šīs atkāpes, kurā ir arī manas atziņas, turpinu nākamos gados piedzīvoto un pārdzīvoto, pārlasot jau pieminēto manu dienasgrāmatu.
,,Sumašedšij narod!” saka cittautieši, klausoties, kā dziedam savas dziesmas, asa vēja appūsti, nejūtot salu, spītējot varbūt paši sev, savam ego, uz trijām zvaigznēm raugoties. Mēs esam tiešām traki jau gadu simteņiem, izdziedot, izkliedzot dziesmā savu sāpi, savu prieku, savu nevarēšanu. Zem savām zvaigznēm, ar savu maizes garozu kabatā, ar “Nevis slinkojot un pūstot” mutēs, sakot ar “Čīkāgas piecīšu” muti: “Par mani, draudziņ, nebēdā!” Gribētos cerēt, ka viss ies uz labu, ka pamodīsies aizmigušais valdības goda prāts. Tauta gājusi caur tundrām, Sibīrijas ogļraktuvēm, ceļojusi pāri okeānam uz labākiem krastiem. Daudzi palikuši Veļupes krastos, un tagad Latvijas 90.- gadē atkal esam vienoti dziesmā! Reizēm kļūstu ļoti dusmīga, bet ļaudis jau ir tik dažādi. Negācijas mūs posta no iekšpuses, saēd kā kode drēbes. Tikai labais vairo labo!
Ar gadiem mēs pamazām zaudējam draugus, savos dzīves ceļos aizklīst radi, piezogas vientulība un nemeklē vainīgos, jo to vienkārši nav. Neviens nav vainīgs arī tad, kad rudeni nomaina ziema. Tā ir dzīves dialektika. Nākas samierināties vai iet pa dzīves taku tālāk: satikt, pazaudēt, atrast gan jaunus draugus, gan ar darbošanos atgaiņāt vientulību – bezdarbības māsu, uzbāzīgu, apnicīgu un pelēku kā īsā ziemas diena.
Ja gribi sasmīdināt Dievu, pastāsti viņam par saviem plāniem! Ja kāds saka, ka Dieva nav, tad domājat, ka viņš ir tik ļoti par mums, cilvēkiem, smējies, ka palicis no dievišķajiem smiekliem nevērīgs. Arī sarunās ar vecajiem cilvēkiem aprūpes namā, kad viņi čīkst par slimībām vai sūdzas, ka slikti klājas, bieži saku: ,,Dievs klausās!”, un saruna vēršas pozitīvisma virzienā.
Turpinājums sekos
