(Turpinās no 15.aprīļa)
Tā kā biju ieradusies tikai uz dažām dienām, galvenais man bija redzēt, kā rit mazmeitas ikdiena. Mācības viņai bija arī manas ciemošanās otrajā dienā. Nejmegenas universitātē viņa studē medicīnu, un kavēt mācības tikai tāpēc, ka ieradusies ārzemju vecmāmiņa, nav pietiekošs iemesls. Es nolēmu kopā ar viņas haskiju šķirnes suni, ko sauc Peli, nedaudz pastaigāties, patstāvīgi iepazīstot mazpilsētiņu Beuningenu. Mani mazmeita atrunāja, jo man nebūšot iemaņu savākt suņa ekskrementus un diezin vai tā esot laba doma. Iepriekš biju izpētījusi internetā visu pieejamo par šo valsti. Holande ir krietni mazāka par Latviju, bet tur dzīvo 16 miljoni iedzīvotāju. Neaptverami! Daudz ko var uzzināt tik vienkārši: viens klikšķis interneta meklētājā, viss kā vēsta reklāmā. Ar ceļojumu aprakstu palīdzību, ko piepilda portāla “Draugiem.lv” lapas, biju ,,viesojusies” daudzās Nīderlandes vietās, arī slavenajā Keukenhofas ziedu parkā. Tā kā ekskursantu tur esot tik daudz un drūzma pavasaros milzīga, arī mazmeita to vēl neesot apmeklējusi. Daudz ko no savas mītnes zemes viņa vēl nebija iepazinusi, toties pabijusi Monako kā bagātas ģimenes bērnu aukle un arī Dubajā, kur dzīvoja drauga radi. Viss viņai vēl priekšā! Pašreiz galvenā viņas prioritāte mācības un arī darbs no mācībām brīvajā laikā.
Mans pirmais priekšstats par Holandi ir no tālā 1957.gada, kad toreizējā Latvijas valsts izdevniecībā izdeva stāstu par holandiešu dzīvi – Mērijas Meipas – Dodžas “Sudraba slidas”, ko man uzdāvināja vīrs 1967.gadā. Rakstniece pati teikusi: ,,Rodas dziļa cieņa pret varonīgo tautu, kas tik ilgi cietusi, izturējusi un daudz paveikusi.” Interesants liekas fakts, ka autore, rakstot grāmatu, nemaz vēl nebija Holandē bijusi. Pēc savas īsās viesošanās šinī valstī vēlreiz izlasīju antikvāro grāmatu un citādi uztvēru jaukos bērnu piedzīvojumus un notikumus. Uzzināju, ka grāmata vēl trīs reizes izdota Latvijā un Nacionālajā teātrī pēc stāsta sižeta 2011.gadā radusies krāšņa Ziemassvētku izrāde.
Daudzi priekšštati par Nīderlandi jeb Holandi kā ar sieru, vējdzirnavu un koka tupelīšu (klompeņu), velosipēdu un vējdzirnavu zemi. Vējdzirnavas es redzēju tikai kā reklāmu noformējumu. Velosipēdu esot krietni vairāk nekā iedzīvotāju un velobraucēju, kultūra tiešām te ir augsta, par ko es pati pārliecinājos, tāpat arī par to, ka zeme ir ļoti viesmīlīga, ļaudis runātīgi, uzmanīgi un jauki. Īpašu vērību piegriezu vecajiem cilvēkiem, kas liekas sabiedrībā īpašas ievērības cienīgi. Valstī vidējais mūža ilgums esot 77 gadi. Mazmeitas mājai pretī vēroju daudzstāvu ēku – kādu veco ļaužu pansiju. Gandrīz katrā balkoniņā aizvien manīju ļoti akurāti sapucējušos seniorus, tērzējot, malkojot kafiju vai tēju. Tur parasti esot pieņemts labā vecuma nodrošinājuma dēļ senioriem dzīvot atsevišķi. Arī elektriskie skūteri un motorratiņi veco ļaužu cieņā. Daudzi pilsētiņas iedzīvotāji pa ielām staigā ar staigulīšiem jeb rolatoniem. Valstī dzīvo smaidīgi, komunikabli un, redzams, ar dzīvi apmierināti vecie ļaudis. Tas likās tik mīļi un apskaužami! Arī uz ielas cilvēki labprāt uzrunā, smaida, un bija reizēm neveikli, ka neprotu atbildēt un spēju tikai neveikli atsmaidīt, dažas frāzes sakot vāciski: Atvainojiet! Esmu viesos! Pie jums ir brīnišķīgi!
Pēcgarša pēc brauciena bija jauka, gandrīz kā pec pankūkām ar ievārījumu, tomēr tā kā prasījās pēc latviešu siļķes…Nu pārāk jau jauki un saldi! Neko nevajag salīdzināt – ne cilvēkus vienu ar otru, ne valstis. Viss ir unikāls savā veidā.
Turpinājums sekos
