(Turpinās no 22.aprīļa)
VII
Sirdsapziņas mājvietu sevī mēs būvējam paši, kaut pamatus ieliek vecāki, audzināšana un vide, kurā dzīvojam. Šī mūsu iekšējā soģe un pavēlniece ir balta. Tā ir kā augstākās taisnības mērs. Ar gadiem mājvietas sienas var sabrukt un sirdsapziņa pazaudēt savu no Dieva nolemto vietu un aizklīst tālu projām, pazaudējot ceļu atpakaļ. Ja cēlā viešņa, kas vilka labā un sliktā uzvedības robežas, ir projām, mēs esam citādi: mierīgi klusējam tur, kur būtu skaļi jākliedz, saskatām tikai to, ko gribam. Sirdsapziņa bieži nav izdevīga dzīves pavadone, jo tā ierobežo, pārveido mūsu uzskatus, koriģē mūsu ego un bieži cīņā ar šo savu pretpolu zaudē. Nezinu, vai var būt puse no sirdsapziņas un puse no kaut kā cita. Grūti ir būt sirdsapziņas cietumniekam, un šaubos, vai tādi cilvēki vispār eksistē. Mēs bieži izejam uz kompromisiem, personīgo izdevīgumu, un dīvainais radījums sirds – apziņa cilvēkos pat neiemājo, jo nav vajadzīgās augsnes un bieži nav pat sēklas.
Pienāk laiks, kad katram jāizlemj, dzīvot ar vai bez savas iekšējās augstākās patiesības – sirdsapziņas.
Var tā būt, ka sirdsbalss jeb sirdsapziņa šķiet traucēklis sadzīvē, darbā, attiecībās. Es neesmu svētā un arī mana sirdsapziņa ne vienmēr runā skaļi. Neaiziet uz kapiem pie tur dusošajiem vecākiem, paklausīt svešiem padomiem un vēlmēm, dot nepatiesus un nepiepildāmus solījumus, neuzrakstīt atbildes vēstuli, aizmirst kopt radniecīgās attiecības it kā nevaļas dēļ un tā joprojām ir parasta parādība, negatīva, tomēr tik pierasta. Ne reizi vien esmu kušinājusi savu sirdsbalsi ar solījumu laboties, taču mans iekšējais dialogs ar šo kaprīzo tiesnesi ne vienmēr ir novedis pie šķietami pozitīvā iznākuma. Pazīstu tā sauktos svētos melus, kad, humānu ideju vadīta, meloju klientiem, slimniekiem un citiem cilvēkiem, ka viss būs labi, ka velns nav tik melns kā mālē. Sirdsapziņa esot kā kāmis, kas vai nu guļot, vai graužot. Dažreiz patīkamāk būtu, ja tā klusētu. Pašāpmāns, ka viss ir pareizi, ko darām, ir nepatīkama lieta un ļoti vairoties spējīga. Pamelo sev vienreiz, pamelo vēl, un lielā melošanas atkarība ir klāt uz palikšanu. Jā! Tā arī ir kā citas atkarības. Kad balts kļūst par melnu un nav atmazgājams, sākas dvēseles pagrimums un agri vai vēlu dvēsele sāk pieglumēt. Mēdz ar humora pieskaņu teikt: mana sirdsapziņa ir tīra, jo es to nelietoju. Izpētīju interneta meklētājā pausto par šo delikāto lietu – sirdsapziņu – un varu ieteikt uzzināt daudz ko nezināmu, lai saprastu, cik nozīmīga dzīvē ir sirdsapziņa. Reiz sacerēju vakara pasaciņu, kuru dāvināju mazbērniem, lai ar alegoriju palīdzību ieinteresētu piedomāt, kāpēc jābūt godaprāta cilvēkam. Tā, protams, iedarbojas tikai bērna naivajā vecumā, kad tic pasakām, un neviens jau nav izaudzis bez pasaciņas.
Tātad mana pasaka.
Reiz dzīvoja vecmāmiņa. Viņai bija trīs mazmeitiņas, kurām bija jaukas iesaukas: Sirsniņa, Puķīte un Domiņa. Meitenes valkāja vienādas kleitiņas, un vecmāmiņa reizēm pa gabalu nespēja viņas atšķirt. Kaut ko vajadzēja darīt, lai jau pa gabalu zinātu, kura ir kura, jo viņas bija dzimušas vienā dienā un gadā un bija līdzīgas kā ūdenspiles. Raksturi gan meitenēm bija dažādi. Lai mazmeitiņas varētu audzināt ar labiem paraugiem, vecmāmiņa dāvināja dzimšanas dienā katrai ko īpašu, noderīgu un audzinošu. Sirsniņa saņēma sunīti, Puķīte – kaķīti, bet Domiņa – trusīti.
(Nobeigums nākamajā otrdienā)
