Pērn Gulbenes rajonā psihologa konsultācijas saņēmuši 11 bērni, bet astoņi uz laiku izņemti no ģimenēm un devušies uz rehabilitācijas centriem.
Pērn Gulbenes rajonā psihologa konsultācijas saņēmuši 11 bērni, bet astoņi uz laiku izņemti no ģimenēm un devušies uz rehabilitācijas centriem. Speciālisti atzīst, ka šī ir tikai neliela daļa no bērniem, kam palīdzība būtu nepieciešama.
“Ir fiziska vardarbība, kad vecāki vai citi aprūpētāji ir pielietojuši apzinātu spēku pret bērnu, seksuāla, emocionāla (bērna pastāvīga atstumšana vai psiholoģiska terorizēšana) vardarbība, kā ar nolaidība pret bērnu, kad vecāki nepievērš pietiekamu uzmanību,” skaidro Gulbenes rajona padomes konsultante veselības aizsardzības un sociālās palīdzības jautājumos Aina Kokoreviča.
Rajonā palīdz četri psihologi
Vardarbībā cietušo bērnu rehabilitācija ir konfidenciāla, par to zina tikai psihologs un pagasttiesas vai bāriņtiesas darbinieks. Rajonā strādāt ar vardarbībā cietušajiem drīkst četri rajona psihologi – Iveta Bružāne, Evita Petručeņa, Una Tilgase un Inese Stradiņa. Valsts katram bērnam apmaksā desmit sesijas.
Rajonā 11 bērnu rehabilitācijai dzīvesvietā izlietoti 408 lati. Izmantota arī kaimiņrajonu – Alūksnes un Madonas – psihoterapeitu palīdzība. Ir bijuši gadījumi, kad bērnam sniedz rehabilitāciju gan dzīvesvietā, gan pēc tam atkārtoti rehabilitācijas iestādē.
Cietušie ir ar mieru piedot
Psiholoģe Inese Stradiņa norāda, ka palīdzība sniegta gan pirmsskolas vecuma bērniem, gan arī pusaudžiem.
“Nevar izdalīt, kādu vardarbību bērni cietuši visvairāk. Ir gan seksuālā, gan emocionālā, gan fiziskā. Svarīgi, ka bērni uzdrīkstas par to runāt, jo lielākā daļa bērnu, kas cietuši, to uztver kā normu. Ar mieru piedot, sadzīvot ar šo problēmu, labāk klusēt, lai citi neuzzina. Šie bērni lielākoties par pāridarījumiem klusē, baidās, ka kāds, uzzinot par to, smiesies, viņiem ir žēl vecāku. Bieži vien pieaugušie ar bērniem manipulē,” saka I. Stradiņa.
Kāds 11 gadus vecs bērns, kas cietis emocionālo vardarbību, sesijā teicis: “visu laiku uz mani kliedz, apsaukā par debilu un idiotu, un viss, ko vien daru, sadusmo viņus. Liekas, ka viņi (vecāki) dusmojas par to, ka es dzīvoju. Dažreiz gribas vienkārši nomirt”. Savukārt kāds septiņus gadus vecs zēns minējis, ka vecāku nievājumi bijuši tādi, “ka mani samīda dubļos”.
I.Stradiņa apliecina, ka ikvienam būtu vērts aizdomāties, vai neesam vardarbīgi pret tuviniekiem, bērniem, kolēģiem.
“Straujais dzīves temps cilvēkus dara neapmierinātus, un tas ir vardarbības pamats. Vecāki ir problēmu pārņemti un nekontrolē savas emocijas. Dusmas un sarūgtinājumu nevajadzīgi izgāžam pār vājāko,” secina I.Stradiņa.
Aicina par pāridarījumiem neklusēt
Gulbenes pilsētas bāriņtiesas priekšsēdētāja Ināra Indričeva laikrakstam stāsta, ka rehabilitācija pagājušajā gadā sniegta 11 pilsētas bērniem. Viņi galvenokārt cietuši fizisko vardarbību, un par to visbiežāk ziņojuši tieši skolu pedagogi.
“Ļoti smagi pārkāpumi nav konstatēti. Viens no smagākajiem bija, kad vardarbībā cietušais bērns bija ievietots slimnīcā ar miesas bojājumiem, šajā gadījumā vecākus tiesāja,” saka I.Indričeva.
Šogad pilsētā psiholoģiskā rehabilitācija sniegta jau vienam bērnam, kas cietis no emocionālās vardarbības ģimenē, proti, vecāku strīdiem, kas mazgadīgo personu ir ietekmējuši.
Speciālisti norāda, ka bērns, kas ir pakļauts vardarbībai, zaudē drošības izjūtu. Katrs vardarbības gadījums bērnam liek domāt, ka viņš ir slikts, nevajadzīgs un nemīlams.
Bērns, kas cietis vardarbībā, var pēkšņi mainīt uzvedību, piemēram, pasliktinās sekmes mācībās, rodas agresīva vai depresīva uzvedība, vēlme zagt. Ar vardarbībā cietušu bērnu ir grūti nodibināt kontaktu, bērna fiziskā attīstība neatbilst vecumam.
“Daudzi gadījumi ir noklusēti, bērni palīdzību nesaņem. Būtu labi, ja iedzīvotāji, kas zina par konkrētiem gadījumiem, ziņotu par tiem bāriņtiesai vai pagasttiesām,” saka A.Kokoreviča.
***
Ja kādi pieskārieni nodara sāpes vai mulsina bērnu, vajag:
– skaļi pateikt – nē, skatoties tieši acīs,
– bēgt projām,
– stāstīt visu pieaugušajam, kuram uzticas.
Kas jādara, lai palīdzētu bērnam
– uzklausiet bērnu, ticiet viņam, izrādiet atbalstu,
– sazinieties ar bērna vecākiem,
– nosūtiet bērnu pie mediķa, lai viņam veiktu uroloģisko vai ginekoloģisko apskati,
– ziņojiet policijai,
– vērsieties psiholoģiskās palīdzības centrā,
– vērsieties pagasttiesā, pie sociālā darbinieka vai bāriņtiesā.
