Atkal uzvirmojušas kaislības un sacelta vienpusēja brēka par valsts valodas likuma noteikumiem.
Atkal uzvirmojušas kaislības un sacelta vienpusēja brēka par valsts valodas likuma noteikumiem. Tiek rīkoti piketi un rakstīts krievu valodā iznākošajos preses izdevumos par to, cik grūta dzīve ir Latvijā, kur jāzina latviešu valoda. Latvijā izsenis dzīvo dažādu tautību cilvēki: igauņi, lietuvieši, gruzīni, čečeni, poļi, ukraiņi. Viņi nekad nav pieprasījuši, lai to dzimtā valoda tiktu atzīta par valsts valodu Latvijā. Kā būtu, ja visas tautības to darītu? Tad vienas valsts iedzīvotājiem savstarpējām sarunām vajadzētu tulku.
Tiesa, grēko arī latvieši, kas saskarsmē ar citu tautību cilvēkiem bez vajadzības “aizmirst” latviešu valodu un runā krieviski. Nekādi likumi neglābs mūsu valodu, ja katrs to nekops un nesargās. Man nav arī skaidrs, kāpēc latvietim ir jāintegrējas. Bieži dzirdam, ka citu tautību cilvēki ir dzimuši Latvijā un tā ir viņu dzimtene. Ir arī cits jēdziens – tēvzeme. Krievu cilvēkiem tā ir Krievija.
Taču vēl dīvaināk ir, ja neatzīst savas dzimtenes valodu – latviešu valodu. Daudzi, kuri 1940.gadā un vēlākajos gados atbrauca uz Latviju un joprojām te dzīvo, neprot runāt un nesaprot latviski. Mītiņos un avīzēs nereti atklāti aicina runāt tikai krieviski un ignorēt valsts valodas likumu, kā arī piedraud ar stihiskiem nemieriem un Krievijas ekonomiskām sankcijām. Tas noteikti nav labākais problēmu risināšanas paņēmiens.
Kazimirs Gailums, pensionārs
