Trīspadsmit nedēļas viņa bija kā uz delnas ikvienam, kas sekoja līdzi realitātes šovam “Talantu fabrika 2”.
Trīspadsmit nedēļas viņa bija kā uz delnas ikvienam, kas sekoja līdzi realitātes šovam “Talantu fabrika 2”. Trīspadsmit garas nedēļas viņa ilgojusies izbaudīt brīvību, kas atradās aiz šova durvīm. Gulbeniete Linda Amantova realitātes šovā “Talantu fabrika 2” ieguva otro vietu, tomēr viņa atzīst, ka ir uzvarējusi – ieguvusi to, ko vēlējās. Saņēmusi daudz vairāk, nekā atļāvusies sapņot pirms šova.
Vai, atstājot “Fabrikas” telpas, bija sajūta, ka pamet ieslodzījumu?
Es biju izslāpusi pēc visa, kas ir ārpus “Fabrikas” sienām. Gribēju ieelpot svaigu gaisu. Kad beidzās noslēguma koncerts, uzreiz vēlējos doties prom. Aizvēru “Fabrikas” durvis un jutos kā vinnētāja. Sajūta, ka labāk vairs nevar būt. Kad iznācu no realitātes šova, vajadzēja laiku, lai apdomātos, kam esmu gājusi cauri, kas ir noticis. Tagad sācies “kustīgāks” laiks. Jāteic, ka man vienmēr paticis būt situācijās, kad notiek kas dinamisks.
– Vēlēšanās dziedāt bija lielāka par bailēm no šova?
– Es sapratu, ka būs grūtības. Es zināju, uz ko eju, un man bija pilnīgi vienalga, ko cilvēki, vērojot “Fabriku”, runās par mani. Man arī pirms “Fabrikas” bija piedāvājumi dziedāt, tomēr tas būtu prasījis gadus, lai mani ievērotu. Būtu vajadzīga milzīga nauda, lai veidotu sev albumu, dziesmas un tās reklamētu, koncertējot Latvijā, ar sevi iepazīstinot. Tagad es pati sev biju reklāma. Domāju, ka daudzi mūziķi, kas vairākus desmitus gadu ir kūlušies mūzikas industrijā, būtu izmantojuši “Fabrikas” iespējas, ja tikai tādas tolaik būtu bijušas.
– Vai videokameras nebiedēja?
– “Talantu fabrikas 1” dalībnieki bija mums kā krustvecāki. Mans krusttēvs bija Flame. Viņš mani arī ieveda realitātes šova telpās. Pirmajā mirklī šķita interesanti, ka visās telpās ir izvietoti melni aparātiņi. Katrā istabā bija trīs vai četras kameras. Spoguļsiena, caur kuru vēro šova dalībniekus. Nekur nebija iespējams paslēpties. Varbūt kādu mirkli likās, ka kameras ir pagrieztas uz citu pusi un nefilmē, tomēr beigās izrādās, ka televīzijā viss ir parādīts. No sākuma par kamerām nedaudz uzjautrinājos. Tās man atgādināja teļu ģīmīšus, kas vērīgi skatās lielām acīm. Man nebija sajūta, ka mani vēro daudzi iedzīvotāji. Tikai tad, kad reizēm kamera novērsās, aizdomājos, ko esmu pateikusi, kas ir izskanējis no manas mutes.
– Sadzīvošana ar pārējiem “fabrikantiem” bija grūtākais pārbaudījums?
– Grūtākais nebija pieņemt šos cilvēkus, bet gan pārciest dažādās provokācijas, ko rīkoja šova administrācija. Piemēram, izsauc uz pārrunām, pasaka kaut ko par “Fabrikas” kolēģi. Mani vēlējās sarīdīt ar Snake, ar kuru man bija vislabākās attiecības. Tas viss bija vajadzīgs, lai veidotos šovs, lai būtu emocijas. Ja cilvēkam nav iespējas saņemt informāciju, ko viņš dara? Viņam nav citu domu, tādēļ “cepas un maļas” ar to, kas viņam ir. Man par visu bija savas domas, bet es zināju, ka reizēm vērtīgi ir paklusēt.
– Bija iespēja tikties un runāties arī ar psihologu?
– Jā, es trīs reizes biju pie psihologa. Viņa palīdzība man bija vajadzīga tieši pēdējās nedēļās. No malas varbūt izskatījās, ka esmu mazliet asa. Man negribējās parādīt, ka iekšēji reizēm esmu arī vāja. Tomēr ar laiku viss sakrājās. Beigās jau bija tik tālu, ka brīdī, kad ar mani sāka strādāt stiliste, man tecēja asaras un nespēju parunāt. Mani viss kaitināja. Bez iemesla. Es nevarēju paskaidrot, kāpēc raudu. Arī psiholoģe atzina, ka provokācijas ir briesmīgas. Neviens nedarīja neko sliktu, vienkārši man nebija, kur izlikt savu enerģiju. Arī “fabrikanti” bija forši. Es zinu, ka ārpus “Fabrikas” viņi visi ir vienreizēji, tomēr mūsu kopīgajās mājās mēs kļuvām konkurenti, katrs domāja tikai par savu labumu, lai kļūtu kaut kas.
– Vai nebija grūti būt šķirtai no ārpasaules?
Koncertos mūs apsargāja miesassargi, lai mēs netiktos ar cilvēkiem. Pārbaudīja, vai neesmu saņēmusi kādu zīmīti no faniem. Pārbaudīja pat ziedus, ko saņēmu. Vienreiz neizturēju un miesassargam iesitu. Bet ko tad tādam milzim izdarīsi? Viņš tikai darīja savu darbu. Mēs visādi mēģinājām mānīties, lai saņemtu kādu informāciju no ārpasaules. Pēdējās nedēļās atļāva zvanīt arī uz mājām. Man tas bija svarīgi. Sākumā ļoti priecājos, kad dzirdēju mammas, vecmammas, draudzenes balsi. Pēc tam jau vairs nezvanīju, jo ko tad vari runāt, kad citi uz tevi skatās, klausās un jūti, kā uz tavu pusi pavīd operatora kamera?
– Vai pirms koncertiem bija stress?
– Pirms koncertiem drīzāk radās daudz adrenalīna. Es centos, lai katrs koncerts būtu arvien kvalitatīvāks, lai es cilvēkiem maksimāli varētu sniegt emocijas. Es nekreņķējos tik daudz par to, vai sajaukšu vārdus, bet gan par to, lai sniegums būtu foršs. Stress bija tikai īsu brīdi, kamēr uzgāju uz skatuves.
– Vai juti, ka dziedāšanā pārspēj pārējos fabrikantus?
– Man nepatika, ka visi man pārmeta, ka es dziedu tik labi tādēļ, ka esmu mācījusies konservatorijā. Ne jau tādēļ labi dziedu, ka esmu mācījusies, bet tādēļ, ka daba man to devusi. Labi dziedāju arī tad, kad man bija 13 gadi. Augstskolā apguvu zināšanas. Man neviens nekādas privilēģijas nedeva tādēļ, ka esmu mācījusies. Viss bija godīgi.
– Bet tu varēji izvēlēties sarežģītākas dziesmas?
– Jā, es nebaidījos dziedāt to dziesmu, ko vēlējos. Man nebija jāuztraucas, vai es varēšu paņemt augšējo noti vai ne. To pierādīja kaut vai gadījums ar Ziemassvētku dziesmām. Manai dziesmai nebija laba fonogramma un dienu pirms koncerta man piedāvāja citu dziesmu, kuru es nevarēju iemācīties. Īsi pirms koncerta pateicu, ka dziedāšu izvēlēto dziesmu bez fonogrammas. Toreiz biju ļoti priecīga, jo skatītāji man dāvāja zeltu, žūrija – zeltu.
– Vai raudāji par kāda cita fabrikanta neveiksmēm?
Man bija žēl, kad “Fabriku” atstāja Mia (Lāsma Poiša). Iespējams tādēļ, ka arī viņa ir gulbeniete, varbūt tādēļ, ka mums labi saderēja raksturi. Arī viņa bija strauja, mācēja aizdegties. Bet es zināju, ka tajā brīdī, kad man būs slikti, viņa palīdzēs un neatstās. Tā arī bija. Žēl, ka viņu pienācīgi nenovērtēja. Viņai bija interesanta balss.
– Kad iegāji “Fabrikā”, vai ticēji, ka izturēsi līdz galam?
– Sākumā mans galvenais uzdevums bija izturēt vismaz pāris nedēļas. Neiziet pirmajā. Tad, kad “Fabrikā” biju nodzīvojusi jau sesto nedēļu, domāju, ka nu ārā gan vairs nevaru iet. Tad es jau vēlējos izturēt līdz galam. Tomēr es netiecos pēc uzvaras, vienkārši vēlējos šo laiku pavadīt kopā ar profesionāliem mūziķiem.
– Tu juties mīlēta? Pirms “Fabrikas” jau strādāji Arņa Medņa studijā.
– Viņš pret mani neizturējās īpaši. Es bieži gluži kā mazs bērns gāju pie viņa raustīju aiz stērbeles un prasīju: “Arni, kāpēc tā?” Man nāca virsū melnie, un tad viņš mani nomierināja. Mani izbrīnīja, ka viņš man nekad neko neteica par dziedāšanu. Vienmēr pēc uzstāšanās teica: “Ir OK.” Kā tas var būt, ja es dziedu jau kuro nedēļu, un ir OK. Nebiju pārliecināta, neticēju, ka viss var būt perfekti. Viņš gan teica, ka man jādzied cita līmeņa mūzika. Kamēr citi fabrikanti mācījās noturēt balsi, tikmēr A.Mednis man veidoja citādākus dziesmu aranžējumus.
– Kāpēc izvēlējies Anmary skatuves vārdu?
– Man ir iesvētīts vārds Anna Marija. Saliku tos kopā. Lai ar mani ir Dieva svētība.
– Un tu juti, ka Viņš par tevi gādā?
– Jā. Jutu, ka stāv klāt. Lai cik reizēm grūti bija. Pēdējās “Fabrikas” nedēļās lasīju Jauno Derību, mēģināju saprast, kāpēc dzīvē lietas notiek tieši tā, kā tās notiek. Jauno Derību un adventes vainadziņu man atsūtīja viena jauka, gados veca sieviete, mana fane. Sūtījums bija ar labākajiem vēlējumiem. Tas bija patīkami.
– Kā juties pēdējā koncertā, kad jau iekļuvi labāko trijniekā, kas sacentās par uzvaru atkārtoti?
– Pēc pirmās uzstāšanās, kad zināju, ka esmu palikusi trijniekā, pazuda jebkādas bailes. Sēdēju turpat, kur publika, un tad kāds nepazīstams cilvēks uz mani skatījās un visu laiku smaidīja. Mums bija acu kontakts. Tas man palīdzēja.
– Cilvēciski ir vēlēties uzvarēt. Tevi no pirmās vietas šķīra nieka 300 balsis.
– Ja godīgi, esmu ļoti apmierināta, kā beidzās “Fabrika”. Viss notika, kā Dievs bija lēmis. Es zinu, ka man nekas nav apstājies. Vokāli es jutos kā uzvarētāja. Es jau pirms noslēguma koncerta zināju – vai uzvarēšu vai ne – man būs divi lieli projekti.
– Esi gatava sākt lielo skatuves, mūziķes dzīvi?
– Jā, noteikti. Parasti gan tad, kad es izrunājos par to, ko esmu nodomājusi, nepiepildās vai arī piepildās, bet ne tā, kā gribēts. Kad es kaut ko kaldinu viena pati, tam ir cita vērtība. Es pati sev rakstu dziesmas. Man ir projekts ar Miku, Indru no “Talantu Fabrikas 1” un dejotāju Šonu. Tas būs dabas projekts. Par mīlestību nedziedāsim.
– Kādu mūzikas stilu tu pati vēlies pārstāvēt?
– Es gribēju dziedāt “Rithm and blues” stilā. Konsultējoties ar daudziem gudriem cilvēkiem, nācās secināt, ka Latvijā būs grūti iepatikties ar šādu mūziku. Jā, es apzinos, ka varu izdziedāt sarežģītu mūziku, bet, ja klausītāji to nesapratīs? Es zinu, ka nedziedāšu vienkāršu “bumsiku”, bet ko vērtīgu. Es jau atkal domāju par konservatoriju, bet vēl par to pāragri spriest. Tagad man priekšā daudz koncertu, nemaz nezinu, kā visu paspēt, kā visu savienot ar darbu un studijām.
Arī Gulbenē 14. februārī kultūras centrā iecerēts “Talantu Fabrikas 2” koncerts. Būs grūti dziedāt mājās. Tomēr man būs iespēja beidzot redzēt cilvēkus, kas par mani domāja trīspadsmit nedēļas. Zinu, ka gulbenieši par mani turēja īkšķus un balsoja. Par to milzīgs paldies!
