Ligita Zvaigznekalne, Druvienas vecās skolas – muzeja vadītāja:
Pagājusī nedēļa man bija emociju pārpilna, jo lielākā laime ir tad, ja varam būt kopā ar saviem mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem. Ciemos atbrauca bērni un mazbērni, jo viņi dzīvo tālu no Druvienas. Viena meita dzīvo Liepājā, otra – Kuldīgā, dēls – Rīgā. Man šī nedēļa bija pārpilna ar eglītes pušķošanas, pīrāgu cepšanas un jau pieaugušo bērnu sagaidīšanas prieku. Šis prieks mani vēl ilgi sildīs. Īpaši jau seši mani mazbērni. Mēs kopā ar bērniem nedzīvojam. Viņi katrs ir aizgājuši savā dzīvē, tāpēc tik reti redzu un satieku gan viņus, gan mazbērnus. Tad, kad visi ir aizbraukuši un mājā iestājas klusums, sirdi silda šis atkalredzēšanās prieks un sajūta, kas liek apzināties, kādēļ vispār ir bijis vērts dzīvot. Vēl pirms dažiem gadiem man šķita, ka dzīvē galvenais ir darbs, bet, jo gadu kļūst vairāk, jo vairāk saprotu, kas ir patiesās vērtības dzīvē. To līdz sirds dziļumiem apzinājos tad, kad mazmeitiņa pie eglītes skaitīja man personīgi vismīļāko dzejoli “Balts sniedziņš snieg uz skujiņām”. Bērnībā man to iemācīja mana mamma. Šis mīlestības prieks starp bērniem un vecākiem ir nezūdošs. Tas dzīvos no paaudzes paaudzē. Raugoties eglītes svecītēs, aizdomājos arī par muzeju. Pagājušais gads tā dzīvē ir bijis vērtīgs, tāpēc neesmu strādājusi pa tukšo. Protams, gadiem ejot, ir situācijas, kad saprotu, ka vajadzētu kaut ko mainīt, jo esmu sevi izsmēlusi, tāpēc jādomā, kā rīkoties citādāk. Sācies Čūskas gads. Čūska ir gudrības simbols. Labi, ka tā, jo gudrības jau vien mums šodien pietrūkst.
