Galgausnietis Andris Vītols piedalījās Eiropas Savienības Phare Access programmas Latvijā, apvienības “Apeirons” rīkotajā konferencē “Vides pieejamība – vienlīdzīgai līdzdalībai sabiedrībā”.
Galgausnietis Andris Vītols piedalījās Eiropas Savienības Phare Access programmas Latvijā, apvienības “Apeirons” rīkotajā konferencē “Vides pieejamība – vienlīdzīgai līdzdalībai sabiedrībā”. Viņš atzīst, ka Gulbenē tikai retā uzbrauktuve pie iestādēm vai veikaliem ir izmantojama, jo lielākā daļa veidota tikai acu apmānam.
“Cilvēks, kam nav grūtības pārvietoties, mazu – 2,5 centimetru augstu – šķērsli nemaz nepamana, bet tie, kas pārvietojas invalīdu ratiņos, šāda neliela pacēluma dēļ var apgāzties vai nokrist. Arī no jauna uzbūvētā uzbrauktuve pie “Gulbju aptiekas” nav piemērota, lai aptiekā varētu iekļūt ar invalīdu ratiņiem. Tā ir krietni par augstu, turklāt tai nav margu. Vienīgais labais piemērs Gulbenē ir uzbrauktuve pie Gulbenes bibliotēkas,” saka A. Vītols.
Arī uzbrauktuvei pie veikala “Vidzemnieks” līdzekļi izlietoti veltīgi, jo reāla pielietojuma tai nav. “Ja tā vēl uzsalst, tad uzbrauktuvi nevar izmantot arī jaunās māmiņas ar bērnu ratiņiem,” domā A. Vītols.
Viņš norāda, ka uzbrauktuvēm jābūt piemērotām dažādu invalīdu prasībām. Tie, kam ir spēcīgākas rokas, veiks arī stāvāku uzbraucienu, bet daudzi var izmantot tikai tādas uzbrauktuves, kas uzbūvētas pēc visiem būvnormatīviem. Noteikumi paredz, ka uz vienu metru pieļaujamais stāvums ir 12 centimetri.
“Cilvēki, kas ir atbildīgi par uzbrauktuvju izveidošanu, aizbildinās, ka ir zinoši. Tomēr, kad tās veido, neprasa invalīdu domas, nepārbauda, vai tiešām tās būs izmantojamas. Arī es esmu viens no tiem, kas var konsultēt, tomēr Gulbenes rajonā neviena būvfirma nav interesējusies par invalīdu vajadzībām,” saka A. Vītols.
Viņš kopā ar citiem domubiedriem apskatījis Cēsu un Alūksnes iestāžu pieejamību invalīdiem. Galvenie šķēršļi bijuši šauras durvis un augsti sliekšņi. Ietves ir bedrainas un izdauzītas, nav paredzēti nobraucieni no ietvēm.
“Lielisks piemērs ir rūpes par invalīdiem Zviedrijā. Ja cilvēks cieš autoavārijā, viņu apmeklē sociālais darbinieks un novērtē, kādos apstākļos cietušais dzīvo, vai mājas nevajag pielāgot jaunajām prasībām. Vietējā pašvaldība tam atvēl līdzekļus. Domāju, ka tā būtu normāla vēlēšanās visiem – vienlīdzīgas iespējas pārvietoties, apmeklēt pašvaldību, izglītības iestādes vai kultūras pasākumus,” saka A. Vītols.
