No 1942.gada vasaras strādāju Gulbenes elektrotīklu iecirknī par elektromontieri. Elektroiecirkņa kantoris atradās divstāvu mājā Rīgas ielā 26 (tagad – 42 un telpās atrodas veikals “Blūzs”).
No 1942.gada vasaras strādāju Gulbenes elektrotīklu iecirknī par elektromontieri. Elektroiecirkņa kantoris atradās divstāvu mājā Rīgas ielā 26 (tagad – 42 un telpās atrodas veikals “Blūzs”). Iecirkņa uzdevums bija nodrošināt nepārtrauktu elektrības piegādi visiem patērētājiem Gulbenē, Elstēs, Gulbītī un Jaungulbenē.
Apkalpojām augstsprieguma līnijas no Dzelzavas līdz Gulbenei, no Ūdrupes līdz Gulbenei un Gulbenē līdz dzelzceļa depo. Iecirkņa priekšnieks bija Artūrs Kalniņš. Iecirknī vēl strādāja vecākais elektromontieris Nikolajs Veinbergs un elektromontieris Nikolajs Austrums, Pēteris Kudreņickis, Eduards Kanevals un grāmatvede Tereze Šūmane.
Elektriķi gribēja braukt ciemos
Pienāca 1944.gada aprīlis. Vācu karaspēks atkāpās un fronte tuvojās Latvijas robežai. 4. un 5.aprīlī skatījāmies, kā krievu aviācija naktī bombardē Rēzekni. Tanī virzienā virs apvāršņa bija redzami apgaismošanas lukturi, kurus ar izpletņiem bija izmetušas krievu lidmašīnas.
9.aprīlī Lieldienās visi elektriķi gribēja braukt ciemos. Kanevals uz Aivieksti, Kalniņš un Veinbergs uz Rīgu, Kudreņickis uz Jaungulbeni, bet Austrums pie jaunās sievas radiem Daukstēs. Mani uz Lizumu pie vecākiem palaida jau Zaļajā ceturtdienā – 6.aprīlī. Priekšnieks noteica man būt atpakaļ Gulbenē sestdienas vakarā, jo pa Lieldienām iecirknī būšu viens pats. Kalniņš un Kanevals ar vilcienu aizbrauca pulksten 17.10, Veinbergs jau piektdienā bija Rīgā. Man ar Ieriķu – Gulbenes vilcienu jāatgriežas pulksten 19.20 (pēc Berlīnes laika). Laika sprīdī starp abiem vilcieniem iecirknī nebija neviena elektriķa.
Stacija vilcienu nepieņēma
Sestdienas vakarā paņēmu velosipēdu un ierados Lizuma dzelzceļa stacijā. Velosipēdu nodevu vilciena bagāžvagonā un braucu uz Gulbeni. Līdz Kamaldas stacijai viss bija kārtībā. Kādus kilometrus no Kamaldas vilciens pēkšņi apstājās. Domāju, laikam kaut kas traucē. Vagoni pilni ar braucējiem. Daudz armijas vāciešu. Pēc brīža sākām braukt. Tad atkal vilciens apstājās. Un tā reizes četras. Jau pilsētas daļā vilciens apstājās pie slēgta semafora. Stacija vilcienu nepieņēma. Vilcienam apstājoties, kāds pa vagona logiem ieraudzīja virs Gulbenes debesīm ļoti spožus lukturus, grupās pa trīs. Tanī pašā brīdī bija dzirdami arī bumbu sprādzieni. Debesīs nebija neviena mākoņa, tikai spožs mēness. Pilsēta bija bez elektrības. Nu jau arī Gulbeni krievi bombardēja. Metāmies ārā no vagoniem. Kāds kliedza: “Neskrieniet uz balta sniega!” Visi skrēja uz nelielu egļu mežiņu starp dzelzceļu pretim pilsētas pamatskolai. Arī vācieši sabēga šinīs eglēs. Bumbas krita kaut kur dzelzceļa stacijas un aerodroma pusē. Metos zem dzelzceļa tilta netālu no semafora. Tur bija drošāk, jo abās pusēs šim tiltam blakus sliežu ceļa uzbērums. Arī lokomotīves vadītājs tur paslēpās. Tā noskatījos pirmo cēlienu Gulbenes bombardēšanā. Pēc apmēram 15 minūtēm viss apklusa. Arī lidmašīnas gaisā nedzirdēja. Tikai šur tur pilsētā manīja ugunsgrēku atblāzmu.
Metušies glābties uz pagrabu
No bagāžvagona izņēmu velosipēdu un pa sliedēm devos uz Rīgas ielas pārbrauktuvi. Tad sēdos braukt. Te pēkšņi – kūlenis. Pie Vidus un Rīgas ielas krustojuma biju iebraucis zemē esošajos telefona vados. Uz kantori devos kājām.
Tur visai mājai visiem logiem stikli sabiruši iekšpusē. No zem malkas šķūņa esošā pagraba iznāca Austrums. Nekur nebija aizbraucis, jo ciemos no Daukstēm atbraucis sievas brālis. Viņam dzīvoklis bija Tirgoņu ielā 3 mansarda stāvā (tagad tur ir veikals “Fanza”). Sēdējuši virtuvē pie galda, kad pēkšņi nograndis sprādziens un nodzisusi elektrība. Tad pamanījuši, ka mājas mansarda telpai vairs nav ārējās sienas un daļa virtuves iekārtas nokritusi lejā.
Metušies glābties uz elektroiecirkņa mājas pagrabu. Izrādās, pirmā bumba nokritusi tieši uz augstsprieguma līnijas netālu no vecās katoļu baznīcas Kalpaka ielas malā. Otrā bumba tieši tās mājas galā, kurā Austrumam dzīvoklis. Tādēļ arī ar pirmās bumbas trāpījumu visā pilsētā pazuda elektrība. Aiviekstes spēkstacija gan mēģināja atkārtoti ieslēgt, bet nekā.
Cerēju, ka varbūt man neuzkritīs
Austrums teica: “Tu brauc un atslēdz visus augstsprieguma atdalītājus un paziņo Aiviekstei.” Pašam Austrumam bija jāglābj dzīvoklī vēl palikusī manta. Paņēmu slēgstieni un uzmanīgi braucu. Tie trīs atdalītāji bija vienā slēgpunktā, tur, kur tagad atrodas elektrotīklu rajona bāzes radiotornis. Atslēdzu visus atdalītājus un devos uz Gulbenes pasta un telefona centrāles māju (tagad tur ir slimnīcas infekciju nodaļa). Šai mājai pirmais stāvs bija ar mūra sienām, bet otrais stāvs ar koka sienām. Mājai vairs nebija otrā stāva un jumta. Bet otrajā stāvā taču bija telefona centrāle, kā lai piezvana? Nolēmu braukt uz Elstes centrāli. Pie slimnīcas ieraudzīju, ka pazudusi infekciju baraka (tur tagad pie poliklīnikas ir asfaltētais stāvlaukums). Kamēr skatījos, atcerējos – Elstēs sakari taču iet caur Gulbenes centrāli. Tuvākā neatkarīgā centrāle bija 19 kilometrus attālajā Gaulgauskā (Veišos). Devos atpakaļ uz kantori. Austrums glāba savu mantību uz iecirkņa telpām. Viņam pastāstīju situāciju. Uz velosipēda sasēju savas vērtīgākās mantas un braucu. Tiku līdz Rīgas un Blaumaņa ielas krustojumam, kad atkal gaisā izdzirdēju lidmašīnu dūkoņu. Tūlīt arī parādījās gaisā pakārtie lukturi. Tos izkāra pirmā lidmašīna. Pēc dažām desmit sekundēm sāka krist bumbas. Tikai vienu stundu bija klusums. Pacēlu velosipēdu Rīgas ielas malā un meklēju glābiņu pretī netālu pļavā esošā grāvī. Sēdēju grāvī un skatījos, kā atkal bumbas krita dzelzceļa stacijas un aerodroma rajonā. Cerēju, ka varbūt man neuzkritīs. “Izrāde” turpinājās kādas 20 minūtes. Gaismas lukturi gaisā turējās apmēram trīs minūtes. Tad tie nodzisa, tūlīt atkal kāda lidmašīna izkāra kārtējos lukturus grupās pa trīs. Un atkal krita bumbas.
Kas jums tur Gulbenē notiek?
Kad viss noklusa, devos uz Galgausku. Pavasara ceļi bija izbraukti, vietām nācās iet kājām pa tīrumu. Pēc dažām stundām nonācu Galgauskā pie telefona centrāles, bet tur neviens mani iekšā nelaida. Tad pagastmājā tiku pie policista un no viņa telefona sarunas ar Aivieksti izdevās dabūt caur Cēsīm un Madonu. Man atbildēja direktors Eduards Lūsis: “Kas jums tur Gulbenē notiek? Elektrību nevar ieslēgt tālāk par Dzelzavu. Neviens telefons nav sazvanāms.” Teicu, kā ir. “Labi, gaidiet no rīta palīdzību, bet arī paši rīkojieties,” sacīja viņš. Neuzdrošinājos teikt, ka visi izbraukuši un nav kam rīkoties. Neko darīt. Savas mantas atstāju kādā mājā pie pazīstamiem un devos atpakaļ uz Gulbeni.
Pirmais darbs no rīta bija pārbaudīt pilsētas tuvumā esošās augstsprieguma līnijas. Pilsētas līnijā postījumu daudz. Aiviekstes un Valmieras līnijas bija neskartas. Ieradās Kudreņickis. Austrums savas mantas bija savācis. Domājām, ar ko sākt. Ap pulksten 10.00 no Aiviekstes ar smago automašīnu ieradās avārijas brigāde – 12 cilvēki direktora E.Lūša vadībā. Viņš personīgi pārliecinājās par postījuma apmēriem. Sākām strādāt. Vakarā direktors ar automašīnu aizbrauca atpakaļ uz Aivieksti. Brigāde palika Gulbenē visu nedēļu. Piektdien, 14.aprīlī, pulksten 17.00 brigāde ar vilcienu atgriezās mājās. Mēs pulksten 17.00 pilsētas līnijā ieslēdzām spriegumu. Pēc apmēram stundas sākās atkārtota Gulbenes bombardēšana. To pārdzīvojām kantora pagrabā. Kad tuvumā krita bumbas, pagraba betona sienas locījās. Bumba uzkrita uz kino “Globuss” mājas un tās skārda jumtu uzsvieda uz Ūdensvada ielas pret tagadējo Gulbenes televīzijas ēku. Bērzu ielā 3 bumba sagrāva Zaļkalna māju (tur tagad ir veikals “Santa”).
Kad pirmais uzlidojums beidzās, izmantojot pārtraukumu, kopā ar Kalniņu devos ārā no Gulbenes. Pie Anķupenes no sešu kilometru attāluma noskatījāmies, kā krievi atkal izposta nedēļas garumā padarīto. Un atkal no Aiviekstes brauca glābēju brigāde. Tā 1944.gada aprīlī piedzīvoju piecus uzlidojumus Gulbenē.
Māju burtiski nopūta no zemes
14.aprīļa uzlidojumā viena bumba nokrita Rīgas un Brīvības ielas krustojumā. Tā izdzēsa dzīvību kurpniekmeistaram Icikam Šapiro un viņa ģimenei. Viņa māju Rīgas ielā 1 burtiski nopūta no zemes. Mājas drupas atradās otrpus ielai mājas pagalmā. Šapiro māja atradās vietā, kur tagad ir Rīgas ielas brauktuve uz Brīvības ielu. Vēl dzīvību zaudēja elektrotīklu iecirkņa grāmatvedes T.Šūmanes dēls Elmārs. Viņš kā leģionārs uz Lieldienām bija atlaists mājās. T.Šūmane dzīvoja Brīvības ielas mājā pret Rīgas ielu. Elmārs bumbas krišanas brīdī bija atradies ārpus mājas. Tur viņu nāvīgi ievainoja šķemba.
Ne visas krievu mestās bumbas eksplodēja. Zinu trīs vietas, kur tās neuzsprāga. Viena tāda bumba ietriecās Kalpaka ielas braucamajā daļā (pret tagadējo Zemessardzes ēku). Otra bumba uzkrita dzelzceļa depo vagonu remonta mājai. Tā caur mājas un vagona jumtu un grīdu iekrita remontbedrē starp sliedēm. Vēl trešā bumba izkrita pilsētas pamatskolas ēkai cauri visiem stāviem līdz pagrabam.
Tā kā Gulbeni tik bieži bombardēja, elektroiecirknis kantori pārcēla uz Anķupeni Eriha Gramberga mājā. Austrums un Veinbergs pārcēlās uz “Rācenājiem” pie Rūdolfa Melngaiļa. Abās mājās bija telefoni. Tur iecirknis bija līdz 28.augustam, kad Gulbeni okupēja krievu karaspēks. Tā paša gada oktobrī karu pārdzīvojušie elektriķi atgriezās Gulbenē iepriekšējās kantora telpās.
Ir dažas atšķirības
Izlasot 2003.gada 5.aprīlī laikrakstā publicēto atmiņu stāstu par Grietas Sapules piedzīvoto, ko pierakstījusi Ina Zelča, atcerējos arī paša pārdzīvoto Gulbenē 1944.gada aprīlī. Ir dažas atšķirības. Vispirms fakts, ka 1944.gadā Lieldienas pēc kalendāra bija 9.aprīlī. Otrkārt, tā māja, kurā G.Sapule redzējusi iekrītam bumbu, bija Gulbenes pasta kantoris un telefona centrāle. Komercarodskolas internāta ēka saglabājās līdz 28.augustam, kad tajā iekrita artilērijas lādiņš. Un pat pēc tam internātā vēl dzīvoja skolotāji H. un P. Driķi. Ēka nodega vēlāk no bojāta dūmvada. Šaubos, vai krievu lidmašīnas varēja lidot tik zemu, lai kādu apšaudītu ar ložmetēju. Gaisā pakārtos lukturus izlaida vismaz 300 metru augstumā, un lidotāji turējās virs tiem. Gulbenē taču bija arī pretgaisa aizsardzība un prožektori.
Vēl atceros, ka Gulbenes bombardēšanas laikā ar šķembu galvā nogalināja Robežu ielā dzīvojošo Mirdzu Lāderi.
Miervaldis Vilnis, ilggadējais elektrotīklu elektriķis
