Vecākais baiļojas, vidējais – drošs
Linda (40), programmētāja
Linda Mums ir četri bērni. Meitai šogad paliks trīs gadiņi. Savukārt puikas ir piecus, septiņus un deviņus gadus veci. Mājās mums vēl ir vecāmamma. Viņai gan ir švaka veselība – parasti bērnus ārā neved, kā arī neiet ne uz skolām, ne bērnudārziem. Toties vecāmamma pa māju mums gan bērnus pieskata, gan ēst uztaisa. Ja nebūtu viņas, es laikam nevarētu strādāt, kamēr visi bērni neapmeklē kādu izglītības iestādi. Manuprāt, patstāvība ir atkarīga no paša bērna – vienam tā piemīt lielākā, citam mazākā mērā. Piemēram, mūsu vecākais bērns vienmēr par visu baidījies – ka tik kaut kas nenotiek! Viņš ļoti rūpējas par visiem un uztraucas vairāk par visiem. Kad jaunākie bija mazāki, vienmēr ņēma pie rokas vai veda pie mammas un tēta. Arī uz skolu vecāko bērnu pirmo pusgadu vadāju. Savukārt vidējais tagad ies ar brāli vai viens pats. Viņš jau piecu gadu vecumā varēja viens aiziet uz veikalu, kas atrodas mūsu pagalmā. Uz pulciņiem ārpus skolas mūsu bērni gan vēl nebraukā. Pēc stundām vecākais dažreiz aiziet pie klasesbiedriem ciemos vai kāds draugs atnāk pie viņa. Ar mācību izpildi gan – vecākajam visu pirmo gadu vajadzēja sēdēt klāt. Otrajā gadā viņš jau daļēji bija kaut ko izpildījis pats, bet teksta uzdevumus un latviešu valodu – kopā ar mammu. Tāpat bija ar pagalmā iešanu. Vecākais vienkārši tur negribēja ilgi palikt viens. Savukārt vidējais puika jau no kādiem trīs gadiem gribēja ārā – pabraukt ar riteni vai paspēlēt bumbu. Mums no loga pagalms ir redzams, ārpus tā gan neļaujam vieniem bez atļaujas iet. Arī mājās vecākajam vēl vajag, lai viņu appuišo – uztaisa maizīti, aplej brokastu pārslas ar pienu, kaut pats to visu māk. Vidējais, kurš tikai šogad sāk iet skolā, to izdara bez prasīšanas. Pats paņem produktus no ledusskapja, sataisa maizes, vēl sieram nomaina ietinamo maisiņu, ja iepriekšējais saplīsis. Piecgadnieku gan vecāmamma ir izlutinājusi. Visu viņam pienesīs, kad tik pasauks! Savukārt ārpus mājas jaunākais ir drosmīgs un arī ļoti atbildīgs. Māk pāriet ielu un arī ar riteni braukt uz bērnudārzu kopā ar vecākiem. Ko mēs mācām par drošību bērniem? Vidējam bērnudārzā bija tā «Džimbas skola», kur viņi tika mācīti par drošību no visiem aspektiem. To arī pārrunājām mājās ar visiem. Protams, mācām satiksmes noteikumus, lai neiet nevienam svešam līdzi, kā arī lai internetā nestāsta daudz par sevi un nesarunā nekādas tikšanās. Arī par ugunsdrošību un elektrību mācām. Kad kur jāzvana un ko darīt, ja, piemēram, kāds iekrīt ledū.
Bērna drošība pirmajā vietā
Inga Millere, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore
Mammām un tētiem jāapzinās, ka sākumskolā bērns tomēr vēl ir maziņš. Īpaši pēc vasaras brīvlaika viņam ir grūti koncentrēties un noturēt uzmanību. Tāpēc lūgums vecākiem būt ļoti atbildīgiem par sava bērna drošību. Pēc iespējas pavadīt viņu uz skolu, sagaidīt no stundām un pārvest mājās. Likums gan atļauj pēc septiņu gadu vecuma atstāt bērnu vienu bez uzraudzības. Taču likums ir likums, bet atvases drošībai būtu jābūt pirmajā vietā. Ja bērnam tomēr mājās jānāk vienam pašam, pirms tam kopā ar vecākiem vairākas reizes vajadzētu izstaigāt maršrutu, kamēr mazajam uz ielas izstrādājas noturīga uzvedība. Savukārt, lai pārliecinātos, ka atvase tiešām pārnākusi mājās, palīdz stacionārais tālrunis. Bērni ir izdomas bagāti, tāpēc mobilais telefons vienmēr nebūs uzticamākais informācijas avots. Vecākiem arī jānodrošina, ka atvase mājās netiek klāt sadzīves ķīmijai. Rudens ir konservēšanas laiks. Jāparūpējas par etiķskābes nepieejamību, kā arī jāvērš uzmanība, kā lietot elektroierīces un gāzes plīti. Bērnam noteikti būtu jāmāca nekontaktēties ar svešiem cilvēkiem. Ne tikai ar vīriešiem, bet arī sievietēm. Svarīgi paskaidrot, kāpēc to nedrīkst. Tā ir tikai ilūzija, ka slikts cilvēks izskatās biedējošs. Zināms, ka noziedznieki parasti ir labi psihologi, kas prot ātri nodibināt kontaktus ar saviem upuriem. Kaut arī vecāki ir noslogoti, liels lūgums tomēr atrast laiku un nopietni painteresēties par bērna dzīvi. Neaprobežoties tikai ar kontroljautājumiem, kā klājas un ar ko draudzējies. Svarīgi iemantot bērna uzticību pēc iespējas ātrāk. Pusaudža vecumā tas būs grūti vai pat neiespējami. Visbeidzot – kad stāstām, kā bērnam būtu jāuzvedas, jāpadomā, kā mēs paši, pieaugušie, rīkojamies.
«Nu tu jau esi liels – ej skolā!» septembra sākumā izdzirdēja tūkstošiem Latvijas pirmklasnieku. Šiem vārdiem vienmēr līdzi nācis arī vēstījums par to, ka jākļūst patstāvīgākam, jāuzņemas lielāka atbildība par materiālām lietām un vecāku doto brīvību. Jautājums – cik bērns savos septiņos astoņos gados ir spējīgs to paņemt.
Vecākiem jābūt blakus
«Kopš mazuļa piedzimšanas vecāku uzdevums ir darīt visu un audzināt tā, lai dienās viņš izaugtu par patstāvīgu cilvēku. Taču tas jādara pamazām. Vienā dienā uzreiz visu nevar iemācīties,» teic psiholoģe Ieva Lazdiņa, akcentējot līdzsvara nepieciešamību patstāvības mācīšanā un prasīšanā. Saskaņā ar likumu bērns jau septiņos gados var viens pats iet pa ielu, spēlēties pagalmā, iepirkties veikalā un palikt mājās. Tomēr pieredze liecina, ka tikai retais ir gatavs tādam brīvības lidojumam. Vecākiem būs vēl daudz jāpalīdz, jāskaidro, jāatgādina un arī jāglābj.
«Pirmsskolas izglītības iestādē mazo kāds visu laiku pieskata. Mamma ir pie rokas. Savukārt skolā viņš pirmo reizi nokļūst plašākā teritorijā ārpus ģimenes un bērnudārza drošās vides. Nu pašam ar daudz ko jātiek galā – jāatrod klase, jāzina, kas ielikts somā, kā organizēt sevi un savas lietas,» raksturo I.Lazdiņa. Tamdēļ viņa mudina vecākus nenogriezt kā ar nazi – dari pats! –, kā arī nedarīt bērna vietā, bet būt blakus un palīdzēt.
«Sakārto somu! Bet kā to darīt? Tāpēc vecākiem jāpasēž klāt un kopā ar mazo jāpaskatās, kādas rītā stundas un kas tām nepieciešams. Jābūt blakus tik ilgi, kamēr bērns to iemācās pats, un, kad šķiet, ka tas jau noticis, jāpārjautā. Sākumā pirmklasnieks būtu jāpavada arī līdz ģērbtuvei. Pēc stundām jāsagaida. Bērns patstāvīgs var būt tikai tad, ja parādām, kā to darīt. Arī vecāki jutīsies droši, ja zinās, ka bērns tiks ar to galā,» pārliecināta Ieva.
Mammas spārns bieži neļauj augt
Tomēr mammām un tētiem nevajadzētu arī iedomāties, ka sākumskolēns ir gluži vājš un nespēcīgs. Speciālisti norāda, ka šis vecums saistās ar patstāvību.
«Amerikāņu psihoterapeits Miltons Eriksons, izdalot dažādas attīstības stadijas, sešu līdz vienpadsmit gadu vecumposmu sauc par skolas vecumu. Tajā būtiska ir izziņas aktivitāte. Bērnā veidojas apziņa, ka viņš spēj paveikt kaut ko noderīgu. Šis laiks ir ārkārtīgi vērtīgs, lai pamanītu, attīstītu un nostiprinātu bērna intereses. Ļautu izmēģināt. Nevis slāpēt un bremzēt, bet veicināt. Arī mācībās bērnu vada dabas dota interese izzināt. Tas ir laiks, kad jākļūst patstāvīgam,» raksturo I.Lazdiņa.
Izziņas interese mostas jau pirms skolas vecuma, tāpēc ir vērtīgi to izmantot. Piemēram, kopā ar bērnu veidot iepirkumu sarakstus un izvēlēties veikalā produktus, kas sagatavos patstāvīgai iepirkšanās reizei. Atsaukties uz atvases vēlmi, kā arī mudināt palīdzēt virtuvē. Tad mazajam skolas bērnam nebūs problēmu vajadzības gadījumā pašam uzsmērēt sviestmaizi, nevis bezpalīdzīgam badā gaidīt mājās mammu. Izziņas interese lieti noder, arī organizējot brīvo laiku. Ieva pārliecināta, ka vecākiem būtu par to jāgādā, lai atvasītei nevajadzētu klīst ar draugiem pa ielām. Savukārt bērni labprāt atsaucas uz dažādu pulciņu un nodarbību piedāvājumu.
«Tas ir atkarīgs no pašiem vecākiem, kā mēs audzinām savas atvases. Parasti mammas ir tās sargātājas, kas izpleš spārnus pār bērniem. Tur apakšā ir ļoti droši un labi. Taču bieži vien šie spārni, kas uzlikti pār bērnu, neļauj viņam augt,» tēlo I.Lazdiņa, mudinot vecākus mācīt atvasītes brīvības lidojumam.
