Bieži vien, paraugoties ārā pa logu un redzot, ka līst lietus, ka pie debesu pamales nav pat vismazākā zilas debess laukumiņa, kļūstam pikti, jo saprotam, ka dienu nāksies pavadīt istabā. Tomēr pēc tikšanās ar trīs rīdziniecēm, kas bija apņēmības pilnas iepazīt mazo bānīti un Stāmerienu, sapratu, ka arī lietaina diena var būt priecīga. Īpaši tāpēc, ka dzelzceļa stacijā, ierodoties pusstundu pirms Gulbenes-Alūksnes bānīša atiešanas laika, ļoti runīgs un atraktīvs tumšmatains vīrietis, kurš vajadzības gadījumā spēj iejusties arī pirāta lomā, bez liekām ierunām mudināja pavizināties ar rokas drezīnu, kā arī, izrādot tvaika lokomotīvi “Ferdinands”, ļāva ieskatīties pat tās “mutē”. Kur tad vēl iespēja brauciena laikā izstaigāt visus bānīša vagonus un uzklausīt patīkamus jokus! Lai gan arī Stāmerienā todien lija tā, ka cauri redzēt nebija iespējams, Stāmerienas pils vēl atjaunojamais jumts neļāva samirkt, bet gids iepazīstināja ar katru apskatei atvēlēto pils telpu. Savu odziņu lietainajā dienā radīja arī zilā lietusmētelī tērpies vīrs, kurš jau stundu, stāvēdams lietū, gaidīja ierodamies tūristu grupu, kas kavējās, tāpēc katrs cilvēks, kas gāja viņam garām, saņēma jautru uzrunu, spēcīga dzēriena malku un speķa maizi ar sīpoliem uzkodai, kā arī padomus par maizes cepšanu ugunskurā. “Lija lietus, kājas bija samirkušas, lietussargs arī salūza, tomēr mums šī diena bija nevis drūma, bet lietaini priecīga, pateicoties sastaptajiem cilvēkiem, kuri dara visu, lai tūrisma objektiem piesaistītu interesentus. Stāmeriena ir pelnījusi būt par vasaras tūrisma pilsētu,” teica ceļotājas.
