Gulbenes Latgaliešu kluba biedri ik gadu dodas ekskursijā. Šoreiz – uz Latgali.
Gulbenes Latgaliešu kluba biedri ik gadu dodas ekskursijā. Šoreiz – uz Latgali.
Tā jau reizēm saka: ja esi vienreiz bijis kādā pilsētā vai apvidū, šajā vienā reizē visu redzēt nepagūsi. Tā notika arī šoreiz.
Rēzeknē esam bijuši ne vienu reizi vien, tomēr šajā reizē tā atklāja mums daudzus noslēpumus. Pirmo apmeklējām Romas katoļu katedrāli (sarkano baznīcu), kura uzcelta pirms vairāk nekā simts gadiem. Visus pārsteidza greznais interjers, kokgriezumi. Bijām patīkami izbrīnīti, ka visus kokgriezumu darbus, kā stāstīja katedrāles apmeklētāji, veikuši cilvēki, kas par Mākslas akadēmiju nebija pat dzirdējuši.
Tālāk ceļš veda uz vienu no Rēzeknes vidusskolām, kur skolas zoodārzā varēja aplūkot eksotiskos dzīvniekus – bruņurupučus, čūskas, zivis, seskus un pat pērtiķi.
Apmeklējām baznīcu Sarkaņu pagastā, kas ir izslavēta. Tā ir nedaudz vecāka par Aglonas baziliku. Te uzzinājām, ka senos laikos pakalns, uz kura uzcelta baznīca, bija seno latgaļu svētvieta. Tur cilvēki gāja, lai smeltos spēku, rastu sirdsmieru un sevi izārstētu. Ienākot baznīcā un raugoties uz Sarkaņu brīnumdarītājas Dievmātes svētbildi, izjutām neparastu vieglumu. Sirds prasīja viņas priekšā nomesties ceļos, to arī darījām.
Pabijām vienā no vecākajām Latgales pilsētām – Ludzā. Tā vēsturē minēta jau 1177.gadā. Bet pilsētas tiesības tai piešķirtas 1433.gadā. Pilsētā vācu krustneši bija uzcēluši lepnu mūra pili. Taču 1501. – 1503.gadā krievi pili nopostīja. Kad krustnešiem izdevās krievus padzīt – 1558.gadā, gandrīz visi Ludzas iedzīvotāji tika nogalināti. Pili atjaunoja, bet vēlāk atkal sagrāva. Vēl tagad varenās pils drupas vēsta par pilsētas drūmo pagātni.
Ludzā apmeklējām novadpētniecības muzeju un citas vietas. Samirkušiem un nedaudz nogurušiem kāda jauka mājas saimniece piedāvāja visu māju atpūtai. Vēlāk izrādījās, ka šis labais cilvēks bija Janīnas Matisones bijusī klasesbiedrene. Šajā viesmīlīgajā mājā ne tikai atpūtāmies, bet arī krietni paballējām, apsveikdami tos kluba biedrus, kas dzimšanas dienas atzīmē trešajā ceturksnī.
Tālāk ceļš mūs aizveda uz Kārsavu, kas līdz Otrajam Pasaules karam bija lielākā tirdzniecības vieta. Kārsavas apkārtnē vēl mūsu dienās arheologi un vēsturnieki meklē seno apmetni “Aboleni”, kas datēta ar 1763.gadu. Te atrodas arī nostāstiem apvīta Kārsavas stacija, ko uzcēla 19.gadsimta sešdesmitajos gados. Vecie kārsavieši stāsta, ka netālu no Kārsavas atradās Malnavas muiža, kur uz dzīvi apmetās jauns inženieris (kam bija uzdots projektēt staciju), kurš iemīlējās glītajā muižnieka meitā. Viņš bija no citas kārtas, tāpēc muižkungs viņu mīlestību nepieļāva. Tad jaunais inženieris aiz atriebības muižkungam staciju ieprojektēja nevis blakus Malnavai, bet Kārsavā.
Pa ceļam uz Gulbeni vēl apmeklējām Balvu pusē labi pazīstamo mežniecības muzeju Žīguros. Tiesa, lietus, kas mūs pavadīja visu ceļu, neļāva izbraukt visu maršrutu, taču tas, ko izdevās redzēt, paliks atmiņā.
Atvainojamies par iepriekšējā laikraksta numurā publicēto kļūdaino rakstu!
