(Turpinās no 16.jūnija)
Bet kurš gan viņu sapratīs, ja apkārt redzami tikai vientuļi, norūpējušies, lietū aizlijuši un steidzīgi gājēji? Vai kāds no viņiem atceras, ka lietum ir arī sava romantika? Ar mirkļiem, kas tuvina, kas satrauc un rada prieku.
Šobrīd pavisam tuvu, turpat blakus, zem lietussarga – Zanes smaids: „Lūdzu, Ilmār… Aizdod līdz rītdienai. Es tev pati personīgi atdošu.”
„Bet kā tad tu?” viņš tomēr uzdrošinās pajautāt.
„Man patīk lietus,” Zane atsmej. Viņas gaišajās matu cirtas uzdzirkst retas lietus lāses.
Jau pēc mirkļa, pārgalvīgi atmetusi galvu, viņa aicina: „Un, ja vien tu neesi no cukura, drīkstēsi mani pavadīt līdz mājām.”
Pavadīt? Līdz mājām?
Ilmāram šķiet, ka pārklausījies, ka to nevarētu būt teikusi Zane. Kā jauns puika viņš priecājas par vārdiem, kas vienam otram viņa vecumā liktu visgudri pasmīnēt.
„Ja tev izmirks kājas, man skapī ir vilnas zeķes un karsta tēja,” Zane piebilst.
Ko gan vairs tur teikt?
Izmetusi īsu „paldies”, Rasma paķer lietussargu un žigli pazūd šķērsielā.
* * *
Kad pēc īsa laiciņa abi dodas uz māju pusi, lietus vēl līņā. Zanes mati uz pieres sprogojas nerātnos ritulīšos, un Ilmāram viņa šķiet vēl jaukāka. Lai arī pār seju lāso mazas ūdens tērcītes, un plānā, lietū izmirkusī vējjaka šķiet pieplakusi mugurai, abiem gribas smieties. Laikam jau tas ir lietus, kas viņos atmodina brīvus dabas bērnus, un pēkšņi viss šķiet tik vienkārši.
Vēlāk, kad Zanes sarūpētās vilnas zeķes vēlīgi silda pēdas, aveņu tēja šķiet tik garda kā vēl nekad. Aprūpēts, satinies segā, Ilmārs jūtas kā laimes luteklis. Viņa tēvs, īpašā labsajūtā, visbiežāk pēc lauku pirts, mēdza teikt – nu ir kā Dieva ausī… Jā, laikam tieši tā Ilmārs jūtas pašlaik.
Lietus izmērcētas un siltumā vaļīgākas kļuvušas arī vārdiem uzliktās bremzes – sarunāties ar Zani nu vedas tik viegli. Laikam jau sasildījusi sen zudusī mājīguma sajūta…
Tad izrādās, ka lietus ir pārstājis un Ilmāram laiks doties mājup, bet tas viņu vairs neskumdina, – Zane viņu aicina atnākt ciemos arī citudien. Varbūt rīt, kad Rasma, kā solījusies, būs atnesusi lietussargu.
* * *
Rīt, rīt, rīt – to Ilmārs nu jau nedēļu katru vakaru dzird no Zanes – rīt Rasma solās atnest aizlienēto lietussargu. Lai arī Zane viņai zvana ik pārdienas, paziņa prasmīgi atrunājas ar kārtējo nevaļu, un katrreiz dod jaunu cerību: līdz ko varēšu, varbūt rīt.
Ilmārs gan to daudz nepārdzīvo – dienā, kad mākoņi atkal pulcējas baros, viņš vienkārši nopērk jaunu, lai vakarā kā pienākas varētu sagaidīt Zani. Bez tam – lietussarga prombūtni ik vakaru aizvieto Zanes klātbūtne, kas nepašaubāmi ir daudz lielāka vērtība.
Protams, jaunais lietussargs vairs nešķiet tik nozīmīgs kā vecais, kurš bija īpašu attiecību liecinieks un sākums. Arī lietus lāses uz tā skanēja citādāk: melodiskāk un dzidrāk. Bet vai gan vērts skumt pēc senām lietām? Neskaitāmas dzīves situācijas ir pierādījušas, ka tās vairs neatgūt.
Krietni vēlāk Rasma Zanei godīgi atzīstas, ka lietussargu pazaudējusi, aizmirsusi kādā kafejnīcā, un piedāvājas par to samaksāt, bet – ko nu vairs… Ilmārs nevēlas naudu. Mīļas atmiņas par to nenopirkt.
Tomēr lietainās dienās, staigājot pa pilsētu, viņš, laikam jau zemapziņas vadīts, visai bieži pēta pretim nākošos un projām ejošos lietussargus, vēl arvien cerot ieraudzīt savējo.
Ilmārs gan apzinās, ka tādu rūpnīcas ražojumu ir daudz, bet radītais iedomu tēls nedod miera – viņš tic, ka tieši zem viņa lietussarga, viens otram cieši pieķērušies, soli solī ies divi, viens otram īpaši cilvēki. Ja Ilmāram izdotos satikt šos divus, viņš gribētu tiem novēlēt laimi – ar lietuslāšu melodijām uz lietussarga, ar smiekliem zem lietus debesīm, vilnas zeķēm un smaržīgu aveņu tēju.
