Tautas labticībai tomēr nekad nepienāks gals. Dažs darvas piliens medus mucā nevar samaitāt saldo garšu! Lūk, reāls piemērs, kuru man nupat pastāstīja radi Valkas pusē…
Ciemā aizpagājušajā nedēļā jaunieši svinējuši kāzas. Tās bijušas dievturu garā. Līgava un līgavainis ģērbās latviešu tautas tērpos, vedējpāris un visi kāzu viesi – tāpat. Jaunā pāra sirdis simboliski tika savienotas svinīgā ceremonijā pie svētajiem akmeņiem, viesiem stāvot ielokā, kas izrotāts ar meijām. Visa ceremonija un mielasta galds bijis latvisks, arī dejas dūdu pavadībā un rotaļas notikušas atbilstoši tautas tradīcijām. Pienāca kāzu otrā diena. Saskaņā ar tradīciju jaunajai sievai, lai jaunā dzīve būtu veiksmīga, jāiziet uz ceļa, jāaptur “zirga pajūgs” un jālūdz “kučieri” atvizināt līdz kāzu sētai. Gauži grūti šo uzdevumu nācās pildīt jaunajai, smukajai sievietei, kura bija ģērbusies tautas tērpā un viena pati stāvēja šosejas malā ar paceltu roku. Turklāt – tikai 150 metru attālumā no kāzu norises vietas. Daudzi pabrauca garām. Kad cerības gandrīz jau bija zudušas, beidzot kāds autovadītājs savu spēkratu apturēja. Tas izrādījās jauns puisis, kurš bija ceļā no Pleskavas uz Kaļiņingradu. Viņš ar prieku atsaucās jaunās sievietes lūgumam un kļuva par kāzu viesi. Viņam bija ekskluzīva iespēja redzēt, izbaudīt, izgaršot, kā notiek viesmīlīgas, latviskas kāzas.
