Rīt svinēsim vasaras saulgriežu svētkus, kuriem jau no senatnes ir daudzas brīnišķīgas tradīcijas.
Rīt svinēsim vasaras saulgriežu svētkus, kuriem jau no senatnes ir daudzas brīnišķīgas tradīcijas. Protams, vairākas laika gaitā esam pārveidojuši un ir mainījusies arī to nozīme, tomēr vismaz bez jāņusiera, ugunskura un alutiņa neiztikt.
Līgodiena man vienmēr ir īpaši svētki ne tikai tādēļ, ka tiek svinēta vārdadiena. Vienmēr saglabāsies spilgtas atmiņas no bērnības, kā vecmāmiņa sēja jāņusieru, bet es biju cītīga šā procesa vērotāja un asistente. Un tas bija tāds jāņusiers, kādu nekad citviet neesmu baudījusi! Daudzus gadus viņa jokoja, ka šogad vairs to negatavos, jo nav jau nekāds vieglais darbs vasaras karstumā, tomēr tie bija tikai vārdi, jo viņa zināja, ka visi gaida šo kārumu – it īpaši es. Ar tik gardu sieru vecmāmiņa mani lutināja tikai vienreiz gadā, un tādēļ vien bija vērts gaidīt šos svētkus! Esmu lepna, ka ir izdevies izzināt no vecmāmiņas recepti un to nosargāt, jo nu siers ir jāgatavo pašiem…
Es nespēju iedomāties sevi svinam šos skaistos svētkus pilsētā “uz akmeņiem”, jo tie ir svētki, kad ir jābūt laukos un kopā ar sev tuvajiem cilvēkiem. Galu galā – šī diena taču ir tik saviļņojoša! Ir jādodas meklēt meijas, kuras pēc tam priecē ar savu vīstošo smaržu. Ir jādodas pļavā lasīt jāņuzāles, kuru tur ir tik daudz un visas brīnumskaistas! Ir jāsapoš māja, lai uzņemtu līgotājus, ir jāizveido ugunskurs, ir jānovij vainadziņš, ar ko rotāties. Un kur tad vēl Līgonakts burvība ar papardes zieda meklēšanu! Manuprāt, to visu būtu diezgan neiespējami paveikt pilsētā.
Diemžēl jau vairākus gadus Līgodiena mums saistās arī ar negatīvo – pārlieku ātru braukšanu alkohola reibumā. Un diemžēl ir ieviests tāds jēdziens kā asiņainie Jāņi. Tādēļ gribas mudināt sargāt pašiem sevi un būt apdomīgiem. Galu galā – arī policijas un medicīnas darbinieki ir pelnījuši mierīgus Jāņus!
Nesen izlasīju rakstnieces Māras Cielēnas stāstu par balto krāsu. Tajā autore uzsver to, ka cilvēku dzīvē diemžēl arvien mazāk ir baltās krāsas. Mēs izvēlamies citas krāsas, tikai ne balto, jo tas nav praktiski, nav moderni. Rakstniece uzsver, ka daudz kas izzūd no mūsu redzesloka, izslīd no rokām un šķiet neatgūstams – gluži kā dienas baltā krāsa saulrietā. Bet nāk atkal rīts, aust jauna baltā diena – tik balta, ka acis žilbst…
Tādēļ šajos Līgosvētkos man gribas visiem vēlēt vairāk baltā, vairāk gaišā. Vīsim vainagus no baltām pīpenēm, klāsim baltu galdautu un uzņemsim līgotājus ar gaišām domām! Vasaras saulgrieži ir svētki, kad daba mums atdod sevi visu, lai spēcinātu, tādēļ izmantosim šo iespēju, kas gadā ir tikai vienu reizi. Līgo!
