Piecas minūtes nokavēta lidmašīna, kas īsi pēc pacelšanās nogāzusies. Lēmums ieskriet kafejnīcā, kur satikta lielā dzīves mīlestība. Nejauši izvēlēta profesija, kas turpmākajos gados nesusi veiksmi. Vai tiešām eksistē kāda Grāmata, kur viss iepriekš uzrakstīts un noteikts? “Stoiķiem ir sakāmvārds: paklausīgos liktenis ved, bet nepaklausīgos – velk,” smej ģimenes terapeits Sandis Ratnieks.
Cēloņu un seku varā
“Cilvēkam patīk domāt, ka tas, kas ar viņu notiek, nav nekādā veidā saistīts ar viņa rīcību un dzīvesveidu, tomēr pastāv likumsakarības, kas ietekmē mūsu dzīvi. Dziļākās nostādnes, pasaules redzējums, vērtības, uzvedība, kas izveidojusies par gandrīz noteiktu reakcijas veidu, aiz kā stāv audzināšana un pieredze. Visam apakšā ir kāda brīžam neapzināta filozofija, kāpēc darām tā un ne citādi,” stāsta terapeits, mudinādams notiekošajā vairāk saskatīt loģisku secību, nevis fatālu nejaušību virknējumu. “Piemēram, ir datorprogrammas, ko lietojam apzināti, un tādas, kas nodrošina, ka vispār iespējams kaut ko darīt, bet pašas paliek fonā. Ir lietas, kas dziļi ieliktas mūsos un diktē mūs rīcību. Tāpēc liktenis savā ziņā esam paši, jo nesam sevī gan potenciāli labās, gan sliktās lietas,” turpina Sandis, akcentēdams, ka visam, ko darām, rodas arī noteiktas sekas. Dažkārt gan tās grūti pamanīt, bet agri vai vēlu ietekmē mūsu dzīvi. Un gadās, ka tas nav viens cēlonis, bet vesela virkne, ko grūti atšķetināt.
Ne viss ir paša rokās
Dzīves gājumu lielā mērā iespaido arī paaudžu mantojums un vide, laukums, kurā viņš pastāv. “Ir likumsakarības, kas darbojas cilvēku un pat tautu dzīvē, piemēram, mūsu mentalitāti ietekmējis apstāklis, ka savulaik tauta 700 gadu bijusi kalpa stāvoklī. Nolemjot dzīvot kādā konkrētā vietā, es arī ielieku sevi likumsakarību kopumā, kas tur strādā, piemēram, noteikta ūdensapgāde, veikali un cilvēki,” teic S.Ratnieks, skicēdams savdabīgu tīmekli, kurā esam iepīti. Vai tā ir negrozāma nolemtība? “Vieni uzskata, ka viss, kas atgadās, ir iepriekš noteikts. Nedomāju, ka ir tik fatāli, bet arī ne tik ļoti optimistiski, lai vienmēr apgalvotu, ka katrs pats ir savas laimes kalējs. Daudz atkarīgs no citiem cilvēkiem un apstākļiem. Piemēram, karš Irākā. Raugoties no cilvēciskā viedokļa, tas ir nepārvarams apstāklis, bet, no otras puses, aiz tā bija viena konkrēta cilvēka lēmums, ka šis karš būs. Vai, piemēram, reģionu skar sausums un raža izdeg – šī teritorija, vari kaut izstiepties, nolemta badam! Savu dzīvi droši varam plānot vien tad, ja valda miers un stabilitāte! Vai tas ir liktenis, ka zemniekam ir saimniecība? Varētu to pārdot, bet saista lojalitātes saites, kas aizved atpakaļ pie ģimenes – vectēvs saimniekojis, kā nu es tā “uzsitīšu to visu gaisā” un nopirkšu mašīnu!” saka Sandis.
Meklējam līdzīgos
Dažādām likumsakarībām nozīme ir arī attiecībās, kur bieži mēdzam sazīmēt likteņa pirkstu. “Reiz tika veikts eksperiments, kurā sapulcināja 30 savā starpā nepazīstamu cilvēku, un viņiem nerunājot vajadzēja izveidot grupas. Rīkotāji bija noraizējušies, kā tajās integrēsies bāreņi, bet pārsteidzoši – viņi bez vārdu palīdzības bija izveidojuši paši savu grupu,” stāsta terapeits, norādīdams, ka cilvēku izvēlē daudz nozīmē neapzināti faktori. “Jebkurās attiecībās mēs meklējam pazīstamos un sev līdzīgos!”
Svarīga attieksme
Sastopoties ar ierobežojumiem un nepārvaramiem apstākļiem, kas brīžam ierauj kā virpulī, vienmēr izšķirīga nozīme bijusi attieksmei. “Pastāv tā saucamā zaudētāja un uzvarētāja psiholoģija. Pirmie žēlosies, ka dzīve nav taisnīga, savukārt uzvarētāji apstākļus uztvers kā izaicinājumu, ar kuru jātiek galā. Liela daļa taisnības ir parunā, ja nevari mainīt apstākļus, maini attieksmi! Svarīgi apzināties, ka mums piemīt nepieciešamie resursi, lai kaut ko savā dzīvē sasniegtu!”
Dažkārt cilvēkiem palīdz, ja viņi raugās uz situāciju kā – “nebija lemts” vai “viss notiek uz labu”! “No kurienes šī paļāvība? Daudzi pat neticīgi cilvēki jūt kādu vadību, bet nevienam nesaka paldies. Kas paliek “aiz kadra”?” retoriski jautā S.Ratnieks. “Tā ir laba viela pārdomām! Iespēja saprast, analizēt un līdz ar to mainīt lietas vai attieksmi. Ja notiek iekšējais darbs, arī dzīves gājums izvēršas citāds, jo ne jau “dienas dzīvo mūs, bet mēs dzīvojam dienas”!”
Divreiz “viņš” atnāca
Līga (25 gadi): – Parasti vārdu “liktenis” mēdzam aizstāt ar ko citu – sakritība vai nejaušība. Tomēr varu teikt, ka savā dzīvē ar “likteņa pirkstu” esmu saskārusies divas reizes.
Pirmoreiz par to aizdomājos pirms pieciem gadiem, kad vēl vidusskolas laikā kādā sporta nodarbībā nejauši guvu pamatīgu traumu – izmežģīju plecu. Vairākas nedēļas dzīvojusi pa mājām saudzīgajā režīmā, nolēmu, ka kaut kas dzīvē jāmaina. Nezinu, kas mani dīdīja, bet izlēmu, ka no pilsētas skolas jādodas mācīties uz mazāku lauku skolu. Pāris dienās nokārtoju dokumentus, lai mainītu ierasto vidi.
Jau pirmajā skolas dienā “ieskatījos” kādā puisī, un pēc gada mēs kļuvām pāris. Kā izrādās, arī viņš mani “ieraudzīja” uzreiz, vien mums vajadzēja ilgu laiku, lai viens otram to apliecinātu. Skola beidzās, toties mūsu draudzība turpinājās. Turklāt skaista, pēc trijiem gadiem jau arvien biežāk pieskārāmies laulību tēmai – citreiz pa jokam, bet biežāk – nopietni. Tomēr, kā izrādās, liktenis mums nebija lēmis iet kopīgu ceļu. Lai gan bijām līdzīgi, reizē tomēr arī ļoti atšķirīgi uzskatos. Nekas cits neatlika, kā četrarpus gadus ielikt atmiņu lādē un noglabāt kaut kur dziļi, dziļi. Tomēr līdz pat šai dienai uzskatu, ka tā nebija sagadīšanās, bet liktenis, kas ļāva gūt vislabāko pieredzi un daudz skaistu, neaizmirstamu brīžu, ko neviens mums neatņems.
Otrreiz ar likteni sastapos pirms pusgada, kad devos apciemot savu draudzeni, kas bija pārcēlusies uz dzīvi Vācijā. Gandrīz gadu dzīvojusi viena bez ilgstošām attiecībām, smējos, ka cerības uz vīru esmu atmetusi. Tā jau saka, ka īstais atnāks, kad vismazāk to gaidi. Bet es gaidīju, tāpēc “neviens” arī nenāca. Līdz pēkšņi, sev nemanot, tomēr biju pārstājusi cerēt.
Tā bez mazākajām domām, ka Vāczemē varētu mani sagaidīt “princis baltā zirgā”, ar koferi un labu omu biju ceļā pie draudzenes. Labi pavadījām laiku, iepazinu Vāciju, atpūtos no ikdienas un biju laimīga. Līdz pēdējā ciemošanās vakarā pie viņas ieradās labs draugs, latvietis. Vārds pa vārdam, joks pa jokam, līdz pašķīda dzirksts. Cik paspējām pāris stundu pavadīt kopā, abiem radās “kreizī” ideja, ka mēs tak labi saderam, ka jāriskē, lai varētu dzert šampanieti – kopā.
Jau pagājis pusgads, kopš esam pāris. Un nevaru teikt, ka tā bija nejaušība. Jo ticu, ka tas ir liktenis. Kā citādi izskaidrot šo dzīves pavērsienu? Lai gan pagājis salīdzinoši īss laiks, un pagaidām notiek liela braukāšana, bet izrunāta (un arī saplānota) teju visa mūsu dzīve, es domāju, ka liktenis šoreiz nav iecerējis īsu spēli.
