Baltās lilijas… Tās vienmēr bijušas mātes mīļākās puķes. To zināja daudzi, tāpēc Velga ne reizi nebrīnījās kapu svētku dienā tās jau atkal ieraugot vāzē pie mātes kapa kopiņas. Cik vien viņa spēja atcerēties, tās tur atradušās visus deviņpadsmit gadus – tieši tik ilgs laiks pagājis no tās vasaras, kad māte tika guldīta zemes klēpī. Sākumā Velga domāja, ka lilijas uzziedējušas mātes māsas puķu dobē un kapos nonākušas ar veselu klēpi citu ziedu, ko Vera katru gadu dāsni dāvāja saviem tuvajiem aizgājējiem. Taču pēc pāris gadiem, kad arī Vera tika guldīta smiltājā blakus savam vīram, lilijas neizgaisa pagātnē, bet kā ik gadus atrada ceļu pie mātes. Tikai tad Velga attapās pajautāt mātes māsas dēlam par ziediem. Viņš raustīja plecus, un arī citi tuvinieki neko nezināja par to izcelsmi. Kam vēl pajautāt, Velga nezināja, un vai gan tam kāda īpaša nozīme, kurš tieši atnesis šos karaliskos ziedus? Skaidrs, ka tas ir kāds, kam māte bijusi īpaši tuva.
Šajā kapu svētku rītā Velga piecēlās agri, lai vēl pirms darba paspētu kapos nolikt ziedus. Pirms nedēļas gan viņa visu bija sakopusi, bet var jau būt, ka kāda nezāle no jauna būs izspraukusies cauri ne tik sen uzbērto balto smilšu klājienam, vai arī – kāda nodzeltējusi lapa atraisījusies no tuvumā augošās liepas… Tagad viņa netraucēti varēs visu apskatīt un piekārtot, lai, apmeklētājiem ierodoties, viss izskatītos nevainojami. No savas pieredzes Velga labi zināja, cik ļoti vienam otram patīk trīt mēles gar citu kļūmēm, nepadarītiem darbiem un neievērotiem sīkumiem.
“Rīta stundai zelts mutē” – savulaik bieži daudzināja māte, un arī Velga tam piekrita. Viņai patika agrās rīta stundas. Tad neviens netraucēja savādajiem domu mežģiem, kas, gadiem ejot, bija kļuvuši arvien rakstaināki un sarežģītāki, un raisījās vietā un nevietā. Tad mierīgi varēja parunāties ar saviem tuvajiem aizgājējiem, pasūroties par jaunās paaudzes aizņemtību un savām kaulu sāpēm. Varētu jau dusmoties uz visu dzīvju galveno diriģētāju, kas visu tik šķērsām izkārtojis – vecāko meitu ar ģimeni aizsūtījis uz ārzemēm, bet jaunāko pārcēlis uz galvaspilsētu. Tikai tur vēl bija kāda iespēja atrast darbu savā specialitātē.
Pēdējā laikā gan abas bija tik ļoti iegrimušas savā dzīvē, ka atbraukt pie mātes sanāca arvien retāk. Vecākā meita, iespaidojusies no pieredzes ārzemēs, gan solījās, ka uzliks kopiņām granīta virsmas un apkārt nobērs biezu kārtu smalku oļu – tā mātei retāk vajadzēšot braukt uz kapiem. Velga tolaik iebilda: nevajag, nav jau nemaz tik grūti, viņai šī pārnedēļu braukāšana tieši patīk, turklāt šīs ieceres realizēšanai būs nepieciešama prāva naudas summa. Šim faktam Sandra piekrita – jā, dārgi gan sanāk. Tas laikam tāpēc, ka latvieši tik ļoti aizrāvušies ar kapu kultūru. Ārzemēs vairāk domājot par dzīvajiem.
Varbūt Sandrai taisnība, Velga neiebilda un turpināja divreiz mēnesī braukt uz kapiem. Nez kāpēc tieši tur viņa jutās vistuvāk aizgājējām, lai gan mājās mātes istabā vēl joprojām glabājās daudz piemiņas lietu un uz simboliska altāra ik dienas dega svece.
Kā jau Velga bija domājusi, kapos vēl nevienu nemanīja. Tas labi, nevajadzēs klausīties muļķīgu sūdzēšanos par visādām kaitēm, iztaujāšanu par Kārļa un viņas veselību. Kāda nu šajā vecumā ir, ar tādu jāiztiek. Velgu kaitināja šī liekā mēles kulstīšana par lietām, kurās tāpat vairs neko nevarēja mainīt. Pensijas gados reti kuram ir tādas dienas, kad nekas nesāp, bet atbrīvojumu no ikdienas darbiem tāpat neviens nedod. Vai gan vieglāk paliek no tā, ka kādam citam sāp vairāk?
Nesen apkoptās kapu kopiņas joprojām izskatījās nevainojami. Velga uz mirkli pielieca galvu, lai sasveicinātos ar tur apglabātajām trim dzimtas sievietēm: māti, vecomāti un vecvecmāti. Loģiski, ka laiku pa laikam kāds mazāk pazīstams apjautājās arī par dzimtas vīrišķo pusi. Uz šo jautājumu Velga atbildēja īsi: “Tēvu tikpat kā neatceros – vēl mazai esot viņš aizgāja no mājām uz neatgriešanos. Vectēva atdusas vieta atrodas kaut kur Krievijā, bet vecvectēvs, savulaik būdams savas mātes vienīgais atbalsts, pēc viņas gribas apglabāts citos kapos.” Māte Velgai, protams, bija pastāstījusi krietni vairāk, bet vai gan svešiem cilvēkiem tas interesētu? Tēvs pirms sešiem gadiem guldīts citos kapos, vectēvs apbedīts masu kapos līdzās soda nometnē novārdzinātajiem, bet vecvectēvs bijis no “augstākas kārtas”, tāpēc vecvecmāte velti cerējusi uz vietu blakus vīram. Viņa radi iebilduši – “rūme esot par šauru”.
Velgas vīrs Kārlis vēl bija dzīvs, lai gan – attālinājies no sabiedriskās dzīves. Ik dienas viņš rāmi rušinājās piemājas dārziņā un nekādi nebija pierunājams iziet cilvēkos. Savulaik aktīvi sekojis jaunumiem laikrakstos, televīzijā un radio, pēdējā laikā viņš arvien biežāk atzina, ka jūtas paguris no visām tām “preses pīlēm”, kas tikai dzen uz kapa malu. Viņa asprātīgos jokus bija nomainījis viegls sarkasms, un arvien biežāk Kārļa teiktajā varēja saklausīt klajas dusmas valdības virzienā. Velga viņu bieži kušināja, bet tas Kārli tikai uzkurināja. Dusmām noplakt palīdzēja kluss protests, kas visbiežāk izpaudās jaunāko laikraksta numuru demonstratīvā sadedzināšanā. Velga gan šķendējās uz “muļķa veci”, jo gadījās, ka viņa pati vēl nebija ne rindas paspējusi izlasīt, bet – ko nu vairs… To, kas šādos brīžos atradās vīra rokās, atgūt vairs nevarēja.
Retu reizi, kad bija smagāki darbi darāmi, Kārlis arī brauca līdzi Velgai uz kapiem. Uzbēra jaunas smiltis, nopucēja apmales, apgrieza dzīvžogu vai uzklāja soliņam svaigu krāsu. Kapu svētkus viņš gan neapmeklēja, šķiet, kopš tās reizes, kad kāda kaimiņiene palūdza viņam atnest ūdeni no attālās akas. Tolaik ne tikai aka izrādījās izslāpusi pēc veldzes, bet arī pati kaimiņiene. Daudz nekautrēdamās no Velgas, viņa iekārās Kārļa elkonī un ne par ko nevēlējās atlaisties. Viņus izšķīra sikspārņa kauliņš, ko kaimiņiene centās ieāķēt Kārļa žaketes piedurknē. Ieraudzījis tādu pesteļošanu, Kārlis atmeta visu labo toni un strauji atgrūda apaļīgo dāmu. To dienu atceroties, Velgai vēl tagad gribējās smieties. Cik jocīgi vīrs skurinājās visu vakaru, turklāt arī pēc tam, kad viņa labā uzvalka žakete jau bija sašķērēta gabalos un iestūķēta krāsnī.
Velgas planējošo domu gājienu pārtrauca mašīnas tuvošanās. Pavisam lēnām, it kā vestu ko ārkārtīgi trauslu, tā iegriezās kapsētas ceļā un virzījās uz šo pusi. “Kuram tad vēl sešos no rīta neguļas?” viņa pikti nodomāja. Tik ļoti šobrīd negribējās satikt kādu paziņu. Tomēr auto tuvojās līdz apstājās gandrīz vai blakus.
Noliekusies, lai sagrābtu zemē neesošus gružus, Velga paslepus vēroja vīrieti, kurš sēdēja pie auto stūres. “Varbūt kāds svešinieks? Apmaldījies? Noteikti kļūdījies,” viņa minēja. “Tāds šeit nav manīts,” Velga izslējās taisni, kad ieraudzīja vīrieti izkāpjam no auto. Gara auguma, nedaudz salīkušu, elegantu sirmgalvi ar kuplu matu cekulu viņa noteikti atcerētos redzējusi. “Tāds iepriekš nav satikts,” – par to Velga bija pārliecināta.
No attāluma sveicienam pamājis ar galvu, vīrietis atvēra bagāžnieku un izcēla papīrā ietītu paprāvu ziedu pušķi. Vēl pēc brīža viņš to atritināja, un Velgas acis pārsteigumā iepletās. Lilijas. Klēpis baltu liliju! Velga mēmi skatījās uz ziediem, bet prāts jau bija izdarījis secinājumu: lūk, mātes noslēpums beidzot ir atklājies!
“Rīta stundai zelts mutē…” Vēlāk viņa neatcerējās, vai tikai klusībā to nodomājusi, vai varbūt skaļi ar šiem vārdiem pienācēju sveicinājusi. Daudz kas tobrīd šķita tik neticams, nereāls un prātam neaptverams.
-Andrejs, – vīrietis sniedza roku. – Bet jūs noteikti esat Velga. Veritas meita.
Vēl joprojām apmulsusi, Velga pacēla plaukstu, bet tad tā apstājās pusceļā. “Veritas? Kā viņš to zina? Tikai retais atceras mātes īsto vārdu, jo visi viņu vienmēr saukuši par Ritu.” Tāpat klusējot, it kā zaudējusi valodu, Velga pamāja ar galvu un sarokojās.
-Redz, kā es nokavēju, – vīrietis gaiši pasmaidīja. – Šoreiz jūs mani apsteidzāt. Drīkst, es ielikšu šajā vāzē? Kur jūs ieteiktu to novietot?
Tikai tad Velga pamanīja, ka vīrietim azotē ir arī balta kapu vāze. Tieši tā lika aizmirst par samulsumu, sarosīties praktiskajam prātam un steigties atbraucējam palīgā.
Pēc pāris minūtēm ziedi bija novietoti blakus mātes kapam, bet pienācēji dziļā cieņā un mīlestībā vienojušies klusuma brīdim. Tas notika it kā pats no sevis, bez iepriekšējas norunas. Andrejs pielieca galvu un Velga šo žestu pieņēma kā pašsaprotamu. Par ko domāja vīrietis, viņa, protams, nezināja, bet pašas Velgas prātā riņķoja tikai viena uzmācīga doma: “Māt, vai tu jūti, ka viņš ir atnācis pie tevis?” Tāpat, bez jebkādiem jautājumiem, bija skaidrs – viņa dzīvē mātei bijusi liela nozīme.
“Kāpēc viņa man nekad par tevi nav stāstījusi?” ar acs kaktiņu vērodama vīrieša profilu, Velga domās jautāja. “Jeb varbūt tomēr kādam no jaunības foto uzņēmumiem otrā pusē ir rakstīts tavs vārds?” Veco fotogrāfiju pārskatīšana noteikti būs pirmais darbs, ko viņa veiks atgriezusies mājās.
-Nu, ko, laikam jau manu noslēpumu būsiet atklājusi, – vīrietis skumji pasmaidīja, – bet jums, Velga, es to varu atklāt. Lai arī tas varbūt izklausās pēc patosa, Verita ir mana mūža mīlestība. Mēs abi mācījāmies vienā akadēmijā, divus gadus pārī dejojām sarīkojumu dejas, piedalījāmies konkursos un koncertos, saņēmām godalgas… Mēs domājām un jutām unisonā. Mums bija spārni! Tas bija brīnišķīgs laiks. Mēs pat sapņojām par kopīgu nākotni.
Te Andrejs dziļi ievilka elpu un noklepojās. Velgai jau šķita, ka stāsts beigsies, tā arī nesniedzis atbildi uz jautājumu – kas tad visu tik spēji izmainīja?
-Šo banālo stāstu zinām tikai mēs ar Veritu, – vīrietis tomēr turpināja, – par jaunu ģeologu, kurš tiek aizsūtīts uz Altaju pusgadu ilgā komandējumā, bet tur viņu līdz prāta aptumsumam savaldzina jeb varbūt piebur brūnacaina meiča. Tad piesakās mazulis, un viņš saprot, ka savai mīļotajai acīs vairs nespēs ieskatīties. Kādā Līgo vakarā viņš tomēr atbrauc uz Latviju, sastop savu iecerēto un kvēlā jūtu uzplūdā klāj gultu mīkstā sūneklī, sprauž zeltainajos matos viņas mīļākos ziedus – lilijas – un stāsta par mūžīgu mīlestību. Par drīzo šķiršanos un nepieciešamību atgriezties Altajā puisis nespēj bilst ne vārda. Pēc pāris mēnešiem viņš atsūta jau notikušu kāzu bildi, kurā līgavas vainags galvā tumsnējai brūnacei. Tolaik savādāk nevarēja. Turklāt – tur viņam bija darbs. Puisis cerēja, ka spēs iemīlēt savu jauno sievu, bet – nebija tādas dienas, kad viņš neatcerētos savu Latvijā atstāto mīļoto. Gandrīz pusmūžu vajadzēja, lai viņš spētu saraut valgus, kas cieši turēja svešumā, un atgrieztos mājās. Diemžēl visu būtisko šis vīrs jau bija nokavējis… Tikai atmiņas vēl arvien turējās pie tiem laimes brīžiem, kas bija īstas mīlestības pilni.
Andrejs runāja vēl kādu brīdi, bet Velga viņu vairs nedzirdēja. Pēkšņi viņa atcerējās plāno aploksni, ko māte reiz lūdza ielikt zārkā zem spilvena. Abos nodzeltējušajos fotouzņēmumos bija redzams jauns tumšmatains vīrietis. Vienā bildē viņš laimīgi smaidīja, vērojot kā Verita sukā matus, bet otrā – skumji raudzījās tālumā. Tā gan bija tikai puse no bildes. Par līdzās stāvētājas kādreizējo klātbūtni liecināja vien šaura pleca maliņa. Tagad Velga zināja – tā bija daļa no atsūtītās kāzu fotogrāfijas…
Tikai vakarā mājās viņa aptvēra vēl vienu sakritību, no kuras vaigos iemetās karstums. Reiz, pāršķirstot biezos fotoalbumus, māte ilgi kavējās pie šīm bildēm, līdz it kā starp citu pajautāja: “Ko tu teiktu, ja viņš būtu tavs tēvs?” Tolaik Velga bija skaļi iesmējusies un atcirtusi, ka viņai jau ir tēvs, kurš kaut kur klīst pa pasauli, un otru tādu viņai nevajag. Tagad sirds apmeta kūleni, kad viņa uz pirkstiem saskaitīja deviņus mēnešus no jūnija uz priekšu. Vai tā bija tikai sagadīšanās, ka arī Velga dzimšanas dienu svinēja marta beigās?
Kā lai tagad to noskaidro? Savā apmulsumā viņa svešiniekam nepajautāja ne uzvārdu, ne telefona numuru vai adresi. Lai gan – ja nerastos šīs aizdomas, vai viņai tas viss būtu svarīgi? Varbūt Andrejam tas daudz ko nozīmētu – sirmā vecumā atrast savu meitu, kurai pašai sudrabs matos… Vai tiešām būs jāgaida vesels gads, lai to visu noskaidrotu? Bet ja nu viņš vairs neatnāk?
Tamlīdzīgi jautājumi brieda un nedeva mieru, līdz Velgas domas atkal aizklīda pie baltajām lilijām. Cik skaisti tās izskatījās! Kā balts mākonis, kas iedvesa mieru. Kā neapjaustas ilgas un cerības. Neizteikts lūgums pēc piedošanas. Un mīlestība – patiesa un šķīsta. Tāda, kas nekad nebeidzas.
