Gatavojas uzņemt filmu un apgūt tenerifes tehniku
No rotaļlietu veikalu plauktiem uz pircējiem noraugās visdažādākās lelles. Garkājainās Bārbijas ar matiem visās varavīksnes krāsās un Keni, monstriem līdzīgi veidojumi, runājošas un dziedošas lelles, iepakotas lielās kastēs cita par citu skaistākas. Tomēr Lizuma vidusskolā dzīvo pavisam citādākas lelles. Tur godā celta pati senākā leļļu darināšanas māksla. To cilvēki izdomāja tad, kad nevienam pat sapņos nerādījās greznās mūsdienu lelles.
„Mūsu skolā leļļu gatavošanas mākslas pirmsākumi rodami jau piecdesmitajos gados. Lizuma vidusskolas Novadpētniecības muzejā man izdevās sameklēt fotogrāfiju, kas atklāj, ka skolotāja Anna Ķerzuma 1949.gadā ir piedalījusies leļļu teātra kursos Rīgā, kur tolaik apguvusi seno leļļu izgatavošanas tehniku – papjē mašē. Šodien lelles tā vairs negatavo. Skolotāja Ķerzuma skolā izveidoja leļļu teātri, jo viņai pašai ļoti patika teātra māksla. Viņa pati arī spēlēja teātri,” stāsta Lizuma vidusskolas skolotāja Vaira Briede, kura tāpat kā viņas kolēģe skolotāja Aiva Kraukle ir apguvusi seno tehniku.
Māls, papīrs un līme
Vispirms no māla tiek veidota lelles galva. Kad māls ir sacietējis, to aplīmē ar strēmelēs saplēstām avīzēm. Pirms tam mālu apstrādā ar eļļu, lai būtu vieglāk noņemt no papīra un līmes veidoto galvu. Pirmo kārtu aplīmē ar papīru, kas samērcēts tikai ūdenī. Ļauj tai nožūt, lai pēc tam izmantotu klīsteri, jo PVA līme atzīta kā ne tik piemērota. Agrāk līmēšanai izmantoti milti ar ūdeni. Papīru līmē vairākos slāņos, līdz ir sasniegts vajadzīgais biezums. Līmējumam jāļauj nokalst, tikai tad galvai līdzīgo formu vispirms nokrāso baltu, lai pēc tam seju grimētu pēc savas vēlmes. „Bērni bieži jautā, kāpēc ir tik daudz jānopūlas, lai izgatavotu lelles galvu? Var taču iztikt tikai ar mālu vien. Protams, ka var, bet tad rokai un pirkstiem būs grūti noturēt šo lelli, jo māls ir smags. Spēlējot leļļu teātra izrādi, kur uz rokas uzvilktā lelle visu laiku ir jātur uz augšu, nav nemaz tik viegli. Lellītei vidus ir tukšs, lai to varētu uzvilkt uz rokas,” stāsta Vaira. No māla pamatnes lelles galvu noņem kā čaulu uz pusēm, ko pēc tam atkal salīmē kopā un pārlīmē ar marli, lai tā labāk turētos kopā.
Vaira atceras, ka savulaik leļļu galvas no māla veidojis lizumnietis Vilis Zvaigznītis. Diemžēl līdz mūsdienām vairs nav saglabājušās viņa veidotās lelles, jo tās saēdis laikazobs. Lizuma leļļu teātra tā pirmajos darbības gados izrādēm dekorācijas darinājis gleznotājs Varaidotis Galviņš no Lizuma.
Saģērbj, kā vien vēlas
Kad lelles galva ir gatava, var uzzīmēt seju, pielīmēt matus un lelli saģērbt, kā vien vēlas. „Lellītēm acis var iekrāsot vai arī ielīmēt pogas. Skolotāja A.Ķerzuma dzīvniekiem acu vietā parasti ielīmēja spīdīgas podziņas, kas piešķīra dzīvīgumu. Šķita, ka lelle vai dzīvnieks tiešām skatās. Tas bija senais leļļu teātris, bet tad mainījās paaudzes un kādu brīdi leļļu teātri neviens nespēlēja līdz brīdim, kad latviešu valodas un literatūras skolotāja Aiva pirms vairākiem gadiem atkal izveidoja pulciņu un iestudēja lugu, kurā darbojās lelles,” stāsta Vaira un iepazīstina ar lelli mēnestiņu, ko gatavojis tagadējais motosportists Edgars Rudītis. Kopā ar pensionēto skolotāju Skaidrīti Burkiti apgūta tērpu gatavošana, jo katra lelle ir atbilstoši jāapģērbj. Savukārt, zīmējot leļļu sejas, var ļauties gan improvizācijai, gan iekšējām izjūtām. „Esam pārliecinājušās, ka bērniem izdodas uzzīmēt interesantas sejas. Viņi tās uzzīmē it kā nepareizi, bet lellēm tieši tas ir vajadzīgs, ja lelles kaut ko pārspīlē, jo tad tās ir runājošas. Lelle cilvēku it kā aizsargā un ļauj būt atklātākam,” piebilst leļļu meistare.
Lelles dzīvos „Kalaņģos”
„Tuvojās lielie Dziesmu un Deju svētki, pirms kuriem studijas „Laipa” vadītāja Līga Ozoliņa, kura iestājas par seno amata prasmju atdzimšanu, mūs mudināja atkal pievērsties leļļu veidošanai. Arī svētkos Rīgā rādījām šo prasmi. Mēs ķērāmies pie darba un veidojām rakstnieka Apsīšu Jēkaba darba tēlus – Andra māti un Andra tēvu. Lai senā leļļu gatavošanas māksla atkal nepazustu, mums radās doma izveidot arī pārējos Apsīšu Jēkaba stāsta „Bagāti radi” tēlus un uzņemt filmu, kurā darbotos šīs lelles. Tās vadītu nevis aktieri, bet Lizuma ļaudis. Veidojot filmu, lelles varētu darboties arī dabā, kā arī, piemēram, Apsīšu Jēkaba dzimtajās mājās „Kalaņģos”, kas tiek atjaunotas, pie galda un tamlīdzīgi. Tas ir ļoti liels darbs, jo daudz laika paņem leļļu izgatavošana. Andra māti un Andra tēvu gatavojām divus mēnešus,” stāsta Vaira. Amatu dienā no māla izveidotas piecas galvas, kas ir nokaltušas, tāpēc pa vasaru taps citi „Bagāto radu” tēli. „Ja „Kalanģos” tiks ierīkota amatu māja, tad uz turieni pārcelsies arī visas lelles. „Patīkami, ka tad, kad Lizumā bija Amatu dienas, pie mums nāca klāt cilvēki un gribēja uzzināt visu par leļļu veidošanu. Mūsdienās diemžēl cilvēki visu grib ātri, bet senajā leļļu gatavošanas mākslā ātrums neder. Arī tad, ja vairāki cilvēki, izmantojot vienu un to pašu māla galvu, veidos lelli, nekad nebūs divas vienādas,” novērojusi V.Briede.
Iecerējuši apgūt tenerifes tehniku
Skolotāja atklāj vēl kādu ieceri – ierādīt rokdarbu tehniku tenerifi, kas ietver sevī mezglošanu un tamborēšanu. „Savulaik Lizumā ir bijuši tenerifu kursi, kurus vadīja mana mamma. Viņa vispirms šo tehniku apguvusi pati, bet pēc tam braukusi pa Latviju un vadījusi kursus citiem,” atceras Vaira. Latvijā tenerifes mežģīnes ienākušas 20.gadsimta sākumā. Līdz ar citiem rokdarbiem tenerifes tehniku mācīja kursos, kuru organizēšanā aktīvi iesaistījās Kaucmindes mājturības skolas absolventes.
