Gulbeniete neizpratnē: “Kāpēc vīram neatliekamās palīdzības slimnīcā bija jākliedz un jāmokās, gaidot ārstu?”
“Kāpēc ātrā palīdzība manu vīru 26.jūlijā neveda uz Madonas slimnīcu, kaut solījos par to samaksāt? Kāpēc man teica, ka viņiem nav tiesību šo slimnieku vest uz Madonu?” “Dzirkstelei” vaicā 73 gadus vecā gulbeniete Helēna.
Viņa uzskata – ja dzīvesbiedrs būtu nogādāts Madonas, nevis Balvu slimnīcā, varbūt viņš tagad būtu dzīvs vai vismaz tik ilgi mokās nekliegtu, gaidot, kad beidzot pie viņa pienāks kāds ārsts un palīdzēs.
To, ka šāds izsaukums “ātrajiem” patiešām ir bijis, “Dzirkstelei” apstiprina Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Vidzemes reģionālā centra vadītāja vietniece Sniedze Bračka. Izsaukumu dienests saņēma Gulbenes Pilsētas svētku laikā, kad nedrīkst novada centru uz ilgu laiku atstāt bez nevienas ātrās palīdzības mediķu brigādes. Arī tas varēja būt viens no apsvērumiem, kāpēc “ātrie” atteicās slimnieku vest uz Madonu, līdz kurienei tomēr ceļš ir par 15 kilometriem garāks nekā no Gulbenes līdz Balviem. Turklāt pēc sākotnējās informācijas bijis skaidrs, ka pacienta stāvoklis ir ļoti nopietns, tāpēc viņš pēc iespējas ātrāk bija jānogādā tuvākajā neatliekamās palīdzības slimnīcā.
Rit otrā nedēļa, kopš sieviete ir apglabājusi savu 78 gadus veco vīru Antonu, kurš pēc pēkšņas saslimšanas (iekšējas asiņošanas) 26.jūlija novakarē ar ātro palīdzību tika nogādāts Balvu slimnīcā un 28.jūlija rītā nomira. Kaut bēres notika, kā nākas – ar mācītāju, ar aizlūgumu par mirušā dvēseles mieru -, tomēr dzīvesbiedre joprojām pārdzīvo notikušo un naktīs nevar mierīgi gulēt, no miega uztrūkstas, atceroties vīra kliedzienus. Pirmdien, 11.augustā, viņa devusies uz pieņemšanu pie novada domes priekšsēdētāja Nikolaja Stepanova un lūgusi viņu darīt visu iespējamo, lai Gulbenē tiktu atjaunota normāla slimnīca – “kāda bija senāk”.
Helēna nespēj rast atbildi uz daudziem jautājumiem, no kuriem pats galvenais skan šādi: “Kāpēc vīram neatliekamās palīdzības slimnīcā bija jākliedz un jāmokās, gaidot ārstu?” Helēna to visu redzēja un dzirdēja pati, jo savā automašīnā kopā ar dēlu sekoja pa pēdām ātrās palīdzības mašīnai līdz pašiem Balviem. Izkāpjot no auto, viņa pagalmā dzirdējusi, kā vīrs kliedz, jādomā, no sāpēm, kad viņu nesa uz slimnīcu. Viņš turpinājis kliegt un mētāties arī slimnīcas gultā, gaidot pienākam ārstu. Sieva turējusi vīru, lai tas neizkrīt no gultas. Sākumā solīts, ka ārsts pienāks pēc piecām minūtēm, jo atrodas operācijā. Minūtes ievilkušās par teju stundu. Kad dakteris beidzot pienācis, viņš izmetis frāzi, ka šis slimnieks ir piedzēries. Helēnu tas ļoti aizskāra, jo viņas vīrs esot pilnīgs atturībnieks.
Helēna nesaprot, kāpēc viņas vīram, nonākot slimnīcā, uzreiz nevarēja iedot kādu poti pret sāpēm un kāpēc arī netika veikta steidzama operācija. Viņa spriež – ja jau dzīvesbiedram tur bija jāmirst tādās mokās, tad jau labāk lai viņš pēdējo stundiņu būtu sagaidījis mājās. Sievai uz rokas izsniegtajā apliecībā par vīra nāves cēloni rakstīts, ka Antonam bijusi akūta nieru mazspēja divus gadus, sirds mazspēja piecus gadus, koronāro artēriju slimība 10 gadus, kā arī arteriālā hipertensija pēc elektrokardiostimulatora implantācijas. Vienīgais, kam šajā vīra diagnožu uzskaitījumā viņa sieva piekrīt, ir tas, ka pirms gada vīrs ticis pie sirds stimulatora, kas darbojies labi, kā liecina 26.jūnijā veiktā pārbaude pie Rīgas ārstiem. No kā patiesībā mira Antons, viņa ģimenei nav skaidrs joprojām. Tāpat kā nav pārliecības par to, vai Balvu slimnīcā ir izdarīts viss iespējamais, lai glābtu šā cilvēka dzīvību.
