“Dod, Dieviņi, kalnā kāpt, ne no kalna lejiņā. Dod, Dieviņi, otram dot, ne no otra mīļi lūgt,” vēsta tautasdziesma, kuras rindas daudzu apziņā gan iekodējušās nedaudz ačgārni, uzskatot par kauna lietu slīdēt lejā un prasīt. Tomēr dzīve vieš savas korekcijas, īpaši šajā laikā, kad grūti ir “ne tikai mūžīgajiem patērētājiem, kuriem vienmēr pienākas,” raksturo Jolanta Puķe, bet teju visiem, kurus skārušas sociāli ekonomiskās nebūšanas. Var par to žēloties un gausties, bet var arī iedarbināt spēcīgu resursu, kuram piemīt sniega pikas efekts velties un iet vairumā – saredzēt vajadzību, palīdzēt, cik iespējams, un no sirds, tikpat brīvi lūgt un atvērti saņemt. Tas gan prasa domāšanas (“ko nu es”, “es jau neko nevaru”, “ko par mani padomās”, “ne mūžam neko nelūgšu, pats varu”) un nedaudz arī kultūras maiņu. Tomēr arī savrupie viensētnieki latvieši savulaik mācēja talkās aicināt, dot, ņemt un dalīties, spriežam kopā ar psiholoģi.
Apzināt savu vajadzību
“Lūgt palīdzību nav kauna lieta, bet drīzāk zīme, ka esi stiprs cilvēks, kurš spēj atklāt, kas notiek tavā dzīvē. Ja aizejam pie zobārsta, bet nesakām, kurā pusē sāp, speciālists meklēs tik ilgi, kamēr uzdursies sāpošajai vietai, bet būs pagājis laiks. Tāpēc ir jāsaka. Tā nav arī sūdzēšanās un čīkstēšana, ar ko dzīvo vesela mūsu tautas daļa, jo palīdzības lūgšana skar personīgi un prasa formulēt savu vajadzību,” skaidro Jolanta, aicinādama latviešiem raksturīgo spītību un lepnumu izpaust, kur tas nepieciešams, bet palīdzības prasīšanā tomēr to “piegriezt”. Protams, jāzina arī, no kā lūgt atbalstu, – neies taču pa ielu, uzrunājot katru pretimnācēju. Tā jāmeklē tuvākajos, bet ne vienmēr. “Reizēm tuvie un mīļie arī nevar vai negrib palīdzēt, bet svešie reizēm gatavi daudz vairāk dot, nesagaidot par to neko pretī,” atzīst J.Puķe, piebilzdama, ka lūgšanas, došanas un ņemšanas process ir ļoti smalks, lai neaizvainotu otru un nenostādītu sevi augstāk. Tas prasa rīkoties nesavtīgi.
Ļauties impulsam un intuīcijai
“Mūsu sabiedrībā ļoti pietrūkst, ka darām, neprasot neko pretī, vai palīdzam, otram nezinot. Kad sāku gaidīt pretī, moderni to varētu nosaukt par biznesa darījumu. Kāds šos vārdus noteikti apstrīdēs, būdams pārliecināts, ka cilvēks vienmēr visu dara aiz aprēķina, bet es negribētu tam piekrist, jo ir devēji, kas tā rīkojas no sirds, pretī saņemot vien prieku un gandarījumu, kas arī dod spēku dzīvot,” teic psiholoģe, aicinādama būt vērīgiem un drosmīgiem dalīties, kā arī trenēt savu intuīciju un ļauties impulsam, piemēram, nopirkt un uzdāvināt kolēģei ziedus, kaut tam nav nekādu ārēju iemeslu. “Mēs nezinām, kāds viņai tajā brīdī noskaņojums. Iespējams, tieši tāds, ka kolēģe ļoti vēlas saņemt šos ziedus. Galvenais neieslīgt apcerēs: ko gan viņa par mani padomās – ka es no viņas kaut ko gribu,” mudina Jolanta.
“Reizēm šķiet, ka pats knapi velku dzīvību, kā gan kādam palīdzēšu? Tomēr, kas man pašlaik liekas mazsvarīgs, kādam var būt kā lielākais dārgums. Tas gan nenozīmē vienmēr atdot pašu dārgāko vai atbrīvoties no liekām mantām, pazemojot otru, – še, man palika pāri! Daudz neprasa, piemēram, atnest uz darbu ābolus no dārza, bet gandarījums par kolēģu prieku būs liels,” turpina psiholoģe, atgādinādama, ka palīdzēt var ne tikai materiāli. Daudz spēj panākt arī smaids, labs vārds un pieskāriens. Tomēr ar fizisku kontaktu jāuzmanās. “Apskaujot mēdz būt dažādas reakcijas, kuras vajadzētu paredzēt uz priekšu. Vieni no bērnības audzināti tā, ka vienmēr samīļoti, tāpēc viņiem fizisku kontaktu ir viegli pieņemt. Savukārt citiem mācīts būt stipriem un ar visu pašiem tikt galā. Šie cilvēki, viņus samīļojot, var pat sabrukt un izplūst asarās,” stāsta J.Puķe, minot, ko no sirds var dalīties arī ar savu dzīves pieredzi un zināšanām – ja vien tās kāds prasa.
Par visu varu atdarīt
Ja esi varējis apzināt savu vajadzību un lūgt palīdzību, kā arī spējis otram nesavtīgi dot, tad saņemt atbalstu daudziem izrādās lielākais klupšanas akmens, atzīst psiholoģe. “Nē, nē, tik daudz man nevajag, bieži dzirdam sakām, kaut gan tas ir tieši, cik nepieciešams. Nepieņemot palīdzību, tiek sabojāts viss došanas un ņemšanas prieks. Piemēram, zemnieks tirgū iesver par velti sirmai māmiņai tomātus, bet viņa par visu varīti grib atdot pēdējos santīmus – citādi neņemšot!” tēlo Jolanta, atgādinādama, ka ne vienmēr vajag atdarīt, kaut daudzi to izjūt kā pienākumu.
Šo aspektu var apiet, dodot anonīmi. “Zinot, ka kolēģei jāpalaiž bērns skolā, bet līdzekļu nepietiek, varētu, piemēram, viņai nezinot, nolikt uz galda dāvanu karti kancelejas preču veikalā. Tas rada ilūziju, ka brīnumi notiek, un vairo vēlmi palīdzēt citiem,” pārliecināta J.Puķe, novēlot atcerēties, ka viss, ko daru, atgriežas atpakaļ kā bumerangs!
Nedzīvojam izolēti
Katrīna (55), medicīnas darbiniece: – Palīdzību lūgt un ņemt jāmācās visas dzīves laikā, un tas nav vienkārši. Vieglāk būtu dot, taču grūti ir arī tad, kad lūdz, bet es nevaru palīdzēt.
Lūgt ir smagi, un ne vienmēr to var. Darbā vairāk to sauktu par izpalīdzēšanu. Prasīt materiālo palīdzību savām vajadzībām ir ārkārtīgi grūti, pat pazemojoši – ja aizdod man, tad jādomā, kad un kā atdot, tas liek justies atkarīgai no aizdevēja. Vieglāk prasīt palīdzību darba, nevis savā labā, jo tas uzlabo tā kvalitāti vai apstākļus.
Atbalstīt citam citu ir ļoti svarīgi, jo mēs taču nedzīvojam izolēti, bet līdzās, un katram no mums var gadīties kas tāds, kad nepieciešama palīdzība. Ir vieglāk izkļūt no nelaimes, ja neesi viens. Palīdzēšana sniedz gandarījumu un apziņu, ka nevajag atlīdzību, ir jauki dzirdēt vienkāršu “paldies”, tas ir patīkami, bet nav būtiski.
Atziņas:
Maksājot parādu, es izpildu pienākumu, dāvinot – sagādāju sev prieku.
Ž.Ž.Ruso
Kad pieaugsi, tu sapratīsi, ka tev dotas divas rokas: viena, lai palīdzētu sev, otra – saviem tuvākajiem.
S.Levinsons
Tam, kurš palīdz citiem, palīdzēs citi.
Svētais Gregorijs
Ja varat, tad palīdziet citiem; ja nevarat palīdzēt, tad vismaz nenodariet tiem ļaunu.
Budisma mācība
Viena no skaistākajām
dzīves balvām ir tā, ka, palīdzot otram, cilvēks
palīdz sev.
Č.D.Vorners
Saknes pazemē neprasa atalgojumu par to, ka tās padara zarus auglīgus.
R.Tagore
Bis dat, qui cito dat.
– Divkārt dod tas, kas dod nevilcinoties.
Latīņu teiciens
