Vecākajai meitiņai dabūjām vietu bērnudārzā, kad viņai bija trīs gadi. Tas bija ļoti piemērots laiks – lai arī Laura pēc dabas ir klusa un kautrīga meitene, šajā vecumā viņa izrādīja lielu interesi par citiem bērniem. Iedzīvoties bērnudārzā meitai nesagādāja lielas problēmas, jo jau no nepilna gada vecuma apmeklējām bēbīšu skoliņu. Jaunākajam bērnam pienāca kārta doties uz dārziņu divu gadu vecumā. Gadu viņš bija dzīvojis mājās ar auklīti, šķita, ka dēliņam arī bērnudārzā varētu patikt, tomēr pirmās divas nedēļas izvērtās diezgan grūtas. Atvadoties mazais raudāja tik sirsnīgi, ka man sirds vai pušu plīsa. Drīz vien mazais pierada, un bija prieks vērot, kā viņš samācās dziesmiņas, dzejolīšus un citas gudrības. Diemžēl puika apguvis arī dažas ne tik labas lietas. Mazie došanos uz bērnudārzu uztver tāpat kā mēs iešanu uz darbu. Lielajai meitai īpaši nepatīk gulēt diendusu, tāpēc brīvdienās ļaujam viņai to nedarīt. Cenšamies arī izkārtot savu darba ritmu tā, lai vasara bērniem būtu brīva, kamēr pašiem darbs, mums palīdz abas vecmāmiņas. Tas gan sarežģī mūsu ikdienu, bet uzskatu, ka mazajiem arī vajag atvaļinājumu.
Tas nebija viegli
Dēlu, kurš nu jau ies 5.klasē, bērnudārzā palaidu, kad viņam bija tikai viens gads un septiņi mēneši. Tas nebija viegli, īpaši, kad, aizejot vakarā pakaļ mazajam, bija pārsista galva, lūpa vai iegūtas vēl kādas citas traumas. Bet, tā kā puika no rītiem dārziņā neraudāja un palika bez īpašām problēmām, tad arī man pašai bija vieglāk. Grūtāk gāja meitiņai. Viņa bērnudārza gaitas uzsāka, kad palika viens gads un desmit mēneši. Ja materiālie apstākļi ļautu, tad noteikti līdz trīs gadu vecumam bērnus uz dārziņu nevestu. Meitiņu sākām pieradināt pie bērnudārza pakāpeniski. Sākumā apmeklējām kopīgi rotaļu grupiņu un tikai tad devāmies uz dārziņu. Jāpiebilst, ka līdz dārziņa gaitām gan dēlam, gan meitai iemācījām pašiem ēst, iet uz podiņa, noslaucīt salvetē degunu, pēc dažiem mēnešiem arī apģērbties. Sākumā bija smagi. Rītos raudāja ne tikai viņa, bet arī es. Vakarā viņa man čukstēja ausī, ka rīt negrib iet uz dārziņu un ka labāk būtu abām dzīvoties kopā pa mājām. Uzsākot dārziņa gaitas, abām bija jāpierod pie audzinātājām, telpām un pirmajā mirklī, šķiet, haosam, kurš valdīja grupiņā. Tagad esam tikuši tam pāri un uz dārziņu viņa dodas ar prieku.
