“Ikvienā dzīves posmā cilvēks ir saistīts jeb atkarīgs no kāda sev līdzās. Arī panākumi, noskaņojums, pašsajūta, pat veselība ir atkarīgi no saskaņas ar apkārtējo pasauli.
“Ikvienā dzīves posmā cilvēks ir saistīts jeb atkarīgs no kāda sev līdzās. Arī panākumi, noskaņojums, pašsajūta, pat veselība ir atkarīgi no saskaņas ar apkārtējo pasauli.
Katrs cilvēks vēlas būt īpašs un noderīgs, tādēļ daudzi cenšas meklēt savas vērtības un spēju pierādījumus, rakstura īpašību skaidrojumus gan astroloģiskos horoskopos, gan reliģijas un filozofijas sniegtajās patiesībās, gan pielīdzinot sevi literāriem un vēsturiskiem varoņiem, gan cenšoties sevi pilnveidot, ieklausoties gudru cilvēku padomos. Katra, pat ārēji necilākā cilvēka dzīve ir atšķirīga un neatkārtojama,” savā grāmatā “Nepārveido sevi, tikai uzzini, kas esi!” raksta socioniķe Velta Līvija Miķelsone, kura nesen viesojās Gulbenes bibliotēkā.
Gaidot tikšanās sākumu ar klausītājiem, šarmantā un elegantā sieviete, uzlūkojot katru atnācēju, pēc viņa izskata, saskarsmes un uzvedības nekļūdīgi noteica tā sociotipu jeb rakstura tipu, norādot, ka tas, lūk, ir Napoleons, tas – Žukovs, tas – Robespjers (franču revolūcijas vadonis).
Pagaidām Latvijā viņa ir vienīgā eksperte – konsultante socionikā, kas 2005.gadā ieguvusi socioniķes sertifikātu Kijevā. 1997.gadā, kad iziris viens L.Miķelsones bizness – tirdzniecība, viņa atvērusi iepazīšanās aģentūru “Skārleta”, kur nostrādājusi daudzus gadus.
“Esmu tāds rakstura tips, kam patīk ikvienu darbu veikt pamatīgi. Mani neapmierināja tas, ka nāca daudzi cilvēki iepazīties, bet es nevarēju viņus salikt pārī tā, lai viņi paliktu kopā. Šķita tik daudz inteliģentu sieviešu un vīriešu, bet nekā. Tas mani ieinteresēja, tāpēc apmeklēju psiholoģijas, astroloģijas un grafoloģijas kursus, lai varētu maksimāli labāk palīdzēt cilvēkiem,” stāsta L.Miķelsone.
Napoleons izveido vairāk nekā 500 pāru
Viņa atceras daudzus gadījumus, kad cilvēki nākuši uz aģentūru un stāstījuši, cik labi dzīvojuši ar savu vīru vai sievu, lai gan astroloģiski bijuši viens otram nepiemēroti, vai arī bijuši saderīgi, bet satikuši kā suns ar kaķi. Tad L.Miķelsone nejauši satikusi sievieti, kura savulaik Praktiskās psiholoģijas institūtā mācījusies socioniku.
“Tas bija mans ieguvums, jo apmēram četros mēnešos ar sievietes palīdzību apguvu socioniku un jaunās zināšanas izmantoju, veidojot pārus. Kopumā, pielietojot zināšanas socionikā, esmu izveidojusi apmēram 540 saderīgus pārus,” stāsta L.Miķelsone. Ar aizrautību viņa krājusi materiālus par socioniku, šķirojusi tos pa tēmām, teoriju pielietojot praksē. Kad materiālu sakrājies ļoti daudz, speciāliste izlēmusi, ka ir jāraksta grāmata, lai ar zināšanām iepazīstinātu iespējami vairāk cilvēku. L.Miķelsones pašas sociotips ir Napoleons. Šā rakstura tipa cilvēki ir samērā valdonīgi, bet prot cilvēkus arī mierināt, viņiem nepatīk strīdi, tāpēc pirmie cenšas izlīgt un meklē ceļu uz attiecību stabilizāciju. Šobrīd L.Miķelsone pārtraukusi darbu “Skārletā”. Viņas kā socionikas speciālistes palīdzība ir nepieciešama tik daudziem cilvēkiem, ka nekam citam neatliek laika. Ir izveidota arī socionikas biedrība Rīgā, kur viņa māca socioniku nelielām cilvēku grupām.
Vēlas skatīt laimīgu sabiedrību
“Vēlos skatīt laimīgu sabiedrību, kurā bērni atrastu pareizo profesiju, īsto dzīvesdraugu, lai tie, kam dzīvē ir problēmas, saprastu, kāpēc tās rodas, lai avīzēs nerakstītu, ka tiem cilvēkiem, kuri šķiras, vaina jāmeklē galvā. Socioniķis ir kā advokāts sabiedrībai, kurā vienmēr ir cilvēki, kas jūtas par kaut ko vainīgi,” saka L.Miķelsone. Viņa atzīst, ka nekad cilvēkam tieši nenorādot, sakot, ka tu esi slikts, bet uzreiz min rakstura tipu. Zinot katra cilvēka sociotipu, ir zināms, ko no konkrētā cilvēka var un ko nekad nevarēs sagaidīt. Lai noskaidrotu sociotipu, speciāliste intervējusi daudzas Latvijā ietekmīgas personas, piemēram, arī Valsts prezidentu Valdi Zatleru, kura rakstura tips ir Robespjers (analītiķis), tāpēc viņa darbība vairāk būs pievērsta valsts iekšpolitikai, mazāk ārējai pasaulei.
Socionika, kas pierāda 16 rakstura tipu saderību vai nesaderību, ļauj izdarīt ārkārtīgi interesantus secinājumus, jo, zinot cilvēku rakstura tipus, iespējams skaidri pateikt, kāda konkrētajā situācijā būs viņu rīcība, jo socioniskais tips cilvēka dzīves laikā nemainās. Speciāliste norāda, ka izglītība ir tikai instruments, kas palīdz cilvēkam iedzīvoties sabiedrībā, saprasties ar pārējiem, kāpt pa karjeras kāpnēm.
“Ir ļoti daudz nelielu firmu un kolektīvu, tāpēc ir svarīgi izveidot tādu kolektīvu, kura darbinieki ir profesionāli un savstarpēji saderīgi, lai nebūtu strīdu, lai nevajadzētu aiziet no darba tikai tāpēc, ka ir vajadzīgs ātrs darba rezultāts, bet cilvēks to nespēj. Arī ģimene līdzinās mazam kolektīvam, kur socionika var palīdzēt vecākiem saprast, kāpēc, vienādi audzinot bērnus, audzināšanas rezultāti ir dažādi. Arī tad, ja bērnam skolā ir paniskas bailes no kāda skolotāja, skaidrs, ka viņu raksturu tipi ir absolūti atšķirīgi.”
Aigars Kalvītis ir Napoleons
L.Miķelsone ir pārliecināta, ka, zinot rakstura tipus, iespējams izskaidrot, kāpēc notiek šķelšanās valdībā, kas sagaida Latviju, ja pie amata stāsies viena vai otra persona. Izrādās, ka Aigars Kalvītis pēc rakstura tipa ir Napoleons (politiķis), kas ir viegli pamanāms pēc apjomīgā ķermeņa. Saskarsmē ar cilvēkiem, ja tie centīsies viņu pakļaut un ierobežot aktivitāti, Napoleons vētraini pretosies. Zinātniece skaidro, ka Napoleons nav aristokrāts, bet demokrāts, sak, es pats pazagšu, bet arī jums atļaušu mazliet pazagt. Viņš šobrīd ir izlaidis sabiedrību un pats vairs nezina, kā to tagad savākt.
Vērojot Einara Repšes izturēšanos, L.Miķelsone prot skaidrot viņa rīcību, jo Repšes rakstura tips ir Maksims (inspektors, diktators). Tas nozīmē, ka viņš spēj pielāgoties savam stāvoklim varas hierarhijā, to viņš dara ar patriotismu un lepnumu.
“Skatoties televīzijas pārraidītās diskusijas, es jau iepriekš zinu, ko katrs diskusijas dalībnieks sacīs, kurš būs neapdomīgs, kurš – izvērtēs katru zilbi, piemēram, eksprezidente Vaira Vīķe – Freiberga pēc rakstura tipa ir Žukovs (maršals), kura būtību izsaka teiciens, ka “mērķis attaisno līdzekļus”. Tas raksturo arī ministru Aināru Šleseru.”
Veidojam kosmopolitisku cilvēku
L.Miķelsone uzskata, ka šodienas sabiedrībā arī cilvēku attiecības ir sasteigtas. “Tās netiek noraudzētas, piemēram, gados jauni cilvēki sāk dzīvot kopā, par seksuālo dzīvi raksta bērnu žurnāli, ko es uzskatu par perversu rīcību, viss ir pārāk atkailināts. Manuprāt, tā vietā ir jābūt daudz stingrākām prasībām skolā un mājās. Šodien sabiedrība ir izlaidusies un man nav pārliecības, ka kaut ko tajā varētu vērst par labu. Esam sākuši veidot kosmopolītisku cilvēku. Visi var dzīvot ar visiem, žurnāli to vēl ar lepnumu apraksta. Dzīvojam nežēlīgā laikā, jo atrodamies jaunas sabiedrības tapšanas sākumā, kad es un citi cilvēki nezina, kā dzīvot tālāk. Mūs baida, kas notiks, ja saslimšu, ja nesamaksāšu par dzīvokli un tamlīdzīgi. Cilvēkiem šodien nav nekādas aizsardzības, bet šī neaizsargātība brāžas pāri visai pasaulei. Neviena mūsu valdība, lai kāda tā arī būtu, nevar cilvēkus pasargāt. Šajā laikā, kad sociālisma iekārta ir sabrukusi, daudzas problēmas atrisina tikai nauda, tāpēc cilvēkam ir būtiski pareizi izraudzīties profesiju, veidot attiecības. Mēs stāvam uz kapitālisma sliekšņa, kad cilvēki cīnās par izdzīvošanu, kad jāievēro vilku bara likums, ka izdzīvo stiprākais.”
Šis ir reālistu laiks
L.Miķelsone, tiekoties ar cilvēkiem, pārliecinājusies, ka šis nav sapņotāju, bet reālistu laiks. Tas licis mainīties arī sievietēm, tās kļuvušas vīrišķīgākas, iemācījušās vīriešu tikumus, proti, smēķē, svārkus un kleitas nomainījušas pret biksēm, vada automašīnu. “Tagad sieviete tā ir iedzīvojusies biksēs, ka pati brīnās, kur palikuši vīrieši. Mēs pašas esam to panākušas, ka vīrieši dzīvo cits ar citu. Neviens cits, tikai mēs pašas izlēmām, ka arī tā varam. Sievišķais vīrietis ir neizpratnē, kur lai rod maigumu? Mūsu tautā trūkst stipruma. Mēs ļaujamies emociju uzkurināšanai, jā, iesim uz barikādēm, bet kāda ir rīcības motivācija? Vīrišķās sievietes sev blakām vēlas tikpat stipru vīrieti, kādas ir pašas. Ir vēl kāda mūsu iezīme, proti, gribam labi dzīvot un visu pārdodam lielvalstīm, bet paši braucam strādāt citur. Nopelnām naudu, atbraucam uz Rīgu, izpērkam ārzemju firmu veikalus, nauda aiziet garām Valsts kasei, bet mēs ejam piketēt, raudot, ka slikti dzīvojam.” L.Miķelsone uzskata, ka arī migrācija nekad nebūs atgriezeniska, jo tā ir kultūru maiņa. Tie, kas Latvijā jūtas slikti, dodas uz citām valstīm. Izrādās, ka pēc socionikas Latvija ir Draizers (sargātājs), kam jāceļ sava pašapziņa.
