Virtuvē uz plīts klusi burbuļo ūdens tējkannā, bet gādīgas rokas steidz maizes šķēlēm pārziest sviesta kārtu.
Virtuvē uz plīts klusi burbuļo ūdens tējkannā, bet gādīgas rokas steidz maizes šķēlēm pārziest sviesta kārtu, lai tad klusi soļi piesteigtos durvīm, rokas atvērtu tās un istabā tiktu ielaists uzaicinājums tam otrajam, bezgala mīļajam cilvēkam sēsties pie brokastu galda.
Daudzu gadu garumā neskaitāmas reizes atkārtotas kustības un vārdi, bet vienmēr tos kāds ir gaidījis, jo katru dienu tie skanējuši citādāk. Tie mājo arī Ausmas un Induļa Krūmiņu mājās. 21.maija sestdienā, kad pavasara saule bija atlaidusies pieneņu pļavā, lai ieelpotu tuvējās ievas ziedu smaržu, viņi abi svinēja Zelta kāzas.
Ar kājām pēc mīlestības
“Mēs sarakstījāmies toreizējā Stradu ciema padomē. Dzīves apstākļi bija pieticīgi, tāpēc uz ciema padomi abi gājām kājām, lai pēc notikuma atkal ietu kājām no Stradiem uz Krapu, kur es strādāju par Kāvu pasta nodaļas vadītāju. Saimniece, pie kuras mitinājos, mums bija uzklājusi galdu, sarūpējot nelielu cienastu. Jau otrā dienā pēc kāzām jaunais vīrs devās kājām no Krapas uz Lejasciemu, lai nokļūtu darbā,” stāsta Ausma Krūmiņa, kad sēžam viņas un Induļa nelielajā dzīvoklītī Pamatu ielā. Induli tā arī neizdodas sastapt, jo viņš uz visu nedēļu devies uz Litenes pagastu, kur apmēram astoņus kilometrus no pagasta centra atrodas Ausmas mantojuma mājas, lai paveiktu lauku darbus. Ausma atceras, ka ik pāris vakaru Indulis apciemojis viņu, ne reizi nežēlodamies, ka attālums ir pārāk liels.
Pietiek ar sešiem mēnešiem
“Mēs abi satikāmies darbā, varbūt tāpēc arī visu mūžu esam dzīvojuši ar darba vārdu lūpās. Pirms kāzām draudzējāmies apmēram pusgadu, tad Indulis mani bildināja, sakot, ka gribētu dzīvot kopā. Biju satraukta, jo diviem būtībā svešiem cilvēkiem vajadzēja veidot kopīgu dzīvi. Ja cilvēks ir viens, tad viss ir citādāk, nekā tad, kad jāsāk rēķināties ar otru,” atceras Ausma, pārlapodama fotoalbumu ar daudzām fotogrāfijām, kas apliecina šo dienesta romānu. Ausmai Indulis iepaticies jau pirmajā satikšanās brīdī. Protams, dzīvē bijis dažādi. Ne jau tikai skaistas atmiņas to rotājušas. Dažkārt pāri klājies arī skumju lakats, bet šodien, šķirot lappusi pēc lappuses kopējās dzīves grāmatā, Ausma un Indulis atceras tikai gaišo un labo.
“Indulim piemīt ārkārtīgi liela sirsnība un labestība, ko nevar iegādāties par naudu,” klusi saka Ausma, bet Indulis, uz laukiem posdamies, licis teikt gaužām īsi, bet patiesi: “Ja es Ausmu nemīlētu, tad kājām no Lejasciema uz Krapu nestaigātu.” Ne vienam, ne otram nebijis domas, ka viņi jaunībā būtu varējuši paiet viens otram garām nepamanīti.
Kā viena diena
“Tas ir neticami, kā aizsteidzas laiks. 50 gadi šodien mums šķiet kā viena diena. Domāju, ka ne tikai man, arī Indulim būtu ārkārtīgi grūti būt vienam, jo cilvēks pie cilvēka pierod un iemīl viens otru,” nesteidzīgi bilst Ausma, kura pirmajos kopdzīves gados iepazinusi gaidīšanas nesteidzību, bet Indulis – atvadīšanās smeldzi. Ilgas vienam pēc otra abi remdējuši ļaujoties darbam. Tā bijis vieglāk sagaidīt tikšanos. “Esam pārmijuši arī pa skarbākam vārdam, jo tā nevar būt, ka pusgadsimta laikā nerodas domstarpības, bet nekad nevajag ilgstošu naidu turēt. Indulis pēc dabas ir straujāks nekā es, tāpēc viens otru papildinām un abi reizē esam gatavi izlīgumam.”
Istabā pa rokai novietots telefons. Tas tāpēc, lai, sevi mierinot un radot drošības sajūtu Indulī, Ausma apvaicātos, kā vīram laukos sokas, vai nav radušās veselības problēmas. “Nekur neradu mieru un nespēju atbrīvoties no iekšējas tukšuma sajūtas laikā, kad vīrs atradās slimnīcā Rīgā. Telefons bija mans glābējs un mierinātājs. Nav jāpaskaidro, cik dažkārt svarīgi ir saklausīt tuva cilvēka balsi, lai nojaustu, kā viņš jūtas, jo ne vienmēr ir iespējams aizbraukt vai aiziet, lai satiktos.”
Ir divas patiesības
Ausma un Indulis ir pārliecināti, ka kopdzīvē ir vajadzīga mīlestība, bet vairāk par visu – pacietība. Ja viens cilvēks būs ātrs un otrs – tāds pats, nebūs saskaņas. Ir jāiemācās līdz ar cilvēku iemīlēt un pieņemt arī viņa trūkumi. Izrādās, ka tā ir liela māka, jo daudz vieglāk ir kritizēt.
“Ar vīru jaunību nemēdzam atcerēties, jo dzīvojam šodienai. Vakaros skatāmies televīzijas pārraides un apspriežam, kas kuram paticis. Tāpat kā dzīvē visus šos gadus, tā arī pie televizora vienojamies, ko skatīsimies. Īpaši dzīvojam līdzi raidījumam “Kas notiek Latvijā?”,” stāsta Ausma. Klausos un domāju, cik daudz it kā ikdienišķu sīkumu divu cilvēku dzīvē veido lielo veselumu.
Ausma atzīstas, ka esot bijusi aizmāršīga un dažkārt piemirsusi, ka 21.maijs ir viņu abu kāzu diena. Indulis to neesot aizmirsis nekad un vienmēr dāvinājis ziedus.
Servantess ir teicis, ka mīlai nav labāka palīga kā godīgums. Arī šī ir Krūmiņu ģimenes nerakstīta, bet dzīvē ievērota patiesība. Godīgumu neapliecina vārdos, to pierāda darbos.
Zelta kāzu dienā Ausma atkal paslēpa seju Induļa dāvātajos ziedos un teica: “Paldies tev par kopā pavadītajiem gadiem!”, bet Indulis, ja vien varētu atmest mūža gadu nastu, atkal bija gatavs justies kā jauns puisis un aizstaigāt līdz Lejasciemam kājām. Vienkārši tāpat – pa mīlestības ceļu.
