Izlasot 5.septembra “Dzirkstelē” rakstu “Svētie mirkļi vieno” un “Nebūsim tik noliedzoši”, arī es gribu izteikt savas pārdomas.
Izlasot 5.septembra “Dzirkstelē” rakstu “Svētie mirkļi vieno” un “Nebūsim tik noliedzoši”, arī es gribu izteikt savas pārdomas.
Draudzes padome raksta, ka Mirušo piemiņas diena – Mūžības svētdiena ir novembra pēdējā svētdiena. Viņiem gan vajadzētu zināt, ka ne vienmēr tā ir pēdējā svētdiena, jo pēc baznīcas norādēm tā ir piektā svētdiena pirms Ziemassvētkiem. Pirms komunistiskās varas svecīšu vakari lauku kapsētās Gulbenē un arī citur tika rīkoti laikā, kad vēl dārzos ir ziedi un cilvēki var piederīgo kapus rotāt ar tiem, tad arī aizdedzot piemiņas sveces. Arī Velēnas kapsētā tie vienmēr ir bijuši septembra trešajā svētdienā, vēlākos gados – sestdienā. Mēs, kas nedzīvojam tuvumā, tad varam aizbraukt un dienu pavadīt kapsētā pie saviem tuvajiem. Mūžības svētdienā – Mirušo piemiņas dienā – varam dzīvesvietās dievnamā pieminēt savējos un aiziet uz vietējo kapsētu, pie tiem, kuri atdusas tur.
Par mācītāju uzvedību kapu svētkos gribu teikt vienu, ka viņam būtu pienākums ierasties talārā tērptam un ne tā kā Sila kapos – vasaras kreklā ar uzrotītām piedurknēm kā ganos. Cieņu pret aizgājušajiem un cieņu pret tiem, kuri ieradušies pieminēt aizgājušos.
Laikraksta lasītājs Edgars
