Jūnija sākumā Gulbenes Dzirnavu dambja gulbju pārim izšķīlušies seši mazuļi. Drīz vien vecāki sāka pasaulei izrādīt bērnus, stingrā apsardzībā peldinot tos un vedot krastā pamieloties ar maizi.
Jūnija sākumā Gulbenes Dzirnavu dambja gulbju pārim izšķīlušies seši mazuļi. Drīz vien vecāki sāka pasaulei izrādīt bērnus, stingrā apsardzībā peldinot tos un vedot krastā pamieloties ar maizi. Dambim tuvējo māju iedzīvotāji nespēj atturēties no kārdinājuma šādi palutināt putnus. Pa šo laiku gulbīši izauguši, apvēlušies un līdzās vecākiem jūtas pašpārliecināti.
Šonedēļ redakcijā atskanēja telefona zvans no Dzidras un Ēvalda Ziediņu mājām, kas atrodas pie Dzirnavu dambja. Viņi aicināja atnākt papriecāties par gulbju ģimeni. Ieraugot krastā izčāpojušos cēli baltos vecākus un mazuļus kā pelēkus pūku kamoliņus, sirdi pārņem maigums un apņemšanās – kaut mēs spētu nosargāt šo visiem gulbeniešiem piederošo skaistumu! Ziediņu dārzā gulbjus ar maizi baro vedekla Ilze un stāsta, ka bērni gulbju tēvu iesaukuši par Milleru, bet māti – par Madi. Mazajiem gan vēl nav vārdu. Tie visi pagaidām izskatās vienādi dūkulīši. Gulbju tēvs dižojas ar gredzenu uz kājas. Tātad ornitologi viņu ir pieskaitījuši sugas brāļu saimei.
Ilze stāsta, ka daždien gulbju ģimene krastā izčāpo tikai reizi, bet dažkārt – pat trīs reizes dienā. Ģimenīte mēdzot paciemoties te vienā, te otrā mājā, it kā pārbaudot, vai cilvēki ir uz vietas vai darbā. Visur gulbjus mīl un gaida, visur cienā ar maizīti.
“Vienā ēšanas reizē viņi apēd kukuli baltmaizes vai rupjmaizes. Nav jau labi viņus barot, rudenī būs grūti pacelties spārnos. Bet kā lai atsaka, ja prasa ēst? Dzirnavu dambī zivju nav. Cilvēki runā, ka ūdri visas zivis apēduši. Tiesa, paši ūdri arī vairs nav redzēti. Varbūt gulbjiem pietrūkst dabiskās barības,” prāto Ilze.
Gulbju tēvs Millers ir visēdelīgākais. Viņš vienmēr stāv ģimenes priekšgalā. Mazuļiem arī ir laba apetīte. Viskautrīgākā ir māte Made, kas peld vai čāpo nopakaļ bērniem un atgaiņā uzmācīgos pīlēnus, kas uzlasa maizes drupačas, ja gulbju ģimenei tās izkritušas no knābjiem. Garos gulbju kaklus grūti izstiept līdz zemei, uzlasot pabirušās drumslas. Pīlēni ir veiklāki. Beidzot gulbji ir paēduši un kāsī aizčāpo uz dambi. Tēvs – pa priekšu, tad bērni un visbeidzot māte. Iet gāzelēdamies kā pingvīni. Ūdenī viņi kļūst graciozi, slīdot pa virsmu kā gleznā. Vien pleznu ziboņa liek ūdens spogulim sakustēties.
Ilze stāsta, ka citugad ir novērojusi – gulbju bērni pelēko apspalvojumu saglabā līdz pašam rudenim. Kad gatavojas aizlidot, vien spārnu gali kļūst balti. Viņa cer, ka rudenī no Dzirnavu dambja pacelsies spārnos visi astoņi gulbji – Millers, Made un viņu seši bērni. Līdz tam laikam droši vien arī tie jau būs nokrustīti katrs savā vārdā.
