(Turpinās no 11.augusta)
Lai arī Maiga īpaši nevēroja Norbertu, pa brīdim viņa manīja jubilāru iesaistāmies jauna viesu pulciņa sarunās. Re, kāds nu apzinīgs mājastēvs kļuvis! Rosīgs un apsviedīgs. Skolas gados bija pavisam kluss un neizlēmīgs.
Savādi tikai, ka pie Maigas viņš kavējās pienākt, un šī Norberta nevērība sievietei mazliet kremta. Īsais apsveicināšanās brīdis šķita daudz par maz priekš atkalredzēšanās ar sen nesatiktu draugu. Tāpēc Maiga ar prieku pieņēma blakussēdētāja Valda džentlmeniskās rūpes, un doma par iespējamo sarunu ar Norbertu pieklusa.
Valdis bija prasmīgs stāstnieks. Īsā laikā Maiga bija uzzinājusi gan par Norberta un Valda iepazīšanos un kopīgo ārstēšanos, gan par Valentīnas neprognozējamo greizsirdību, gan guvusi pietiekami plašu priekšstatu par mājas saimnieku dzīvi. Par sevi Valdis daudz neko nestāstīja, taču arī Maigai neuzdeva jautājumus. Līdz ar to neradās vajadzība kaut ko stāstīt par savu vientulīgo dzīvi, un varēja vienkārši ļauties – Valda runas plūdiem, asprātībām un jokiem. Maiga sen nebija tik daudz smējusies.
Tad kāds iedomājās, cik svarīgi pēc tādas sātīgas ēšanas ir izlocīt kājas, un Valdis, ilgi nedomājot, apskāva sievietes plecus un vedināja uz deju placi.
Mirkli saminstinājusies, Maiga ļāvās Valda apskāvienam. Lai notiek!
Līgans valsis, maiga melodija…Tas bija kā uz… mākoņa maliņas. Kā uz spārniem! Vai varbūt Maiga vienkārši ļoti sen nebija dejojusi? Viņa vairākkārtīgi centās atcerēties pēdējo sarīkojumu ar dejām, bet nekas nenāca prātā. Varbūt atmiņām traucēja skaļā mūzika un viesību troksnis, varbūt Valda tuvums…
It kā nojautis Maigas domas, Valdis rosināja iziet dārzā – klusumā un vēsumā. Viņš zinot, kurā vietā aiz ābeļdārza paslēpusies skaista lapenīte.
Iekārtojušies dziļos atzveltnes krēslos, kas dārzā novietoti laikam jau šīvakara viesu ērtībām, abi vienprātīgi atzina – jau sen vajadzēja atrast šo vietu, kur netraucēti var parunāties. Galanti piedāvājis savu žaketi sievietes pleciem, Valdis ierunājās par Maigas dzīvi – kādu drumslu, kādu mazu kripatu viņš atcerējās dzirdējis no Norberta, bet tas bija tik sen… Drauga nopūtas un aprautās frāzes par jaunības kļūdām jau toreiz ļāva noprast, ka Maigai bijusi liela loma Norberta dzīvē.
Tomēr Valdis nevēlējas runāt par tik tālu pagātni. Vairāk viņu interesēja Maigas pašreizējā dzīve. Protams, nekāda trauksmainā tā nevarētu būt, jo, līdzīgi kā Norberts, arī viņa pietuvojusies septiņdesmit gadu slieksnim. Maigas ārējais izskats gan nepakļāvās tādai matemātikai, liekot vismaz piecgadi no kopējā cipara atskaitīt. Turklāt viņas kustībās joprojām bija saglabājies jauneklīgs spars un vingrums. Esot Maigai blakus, arī Valdis sajuta sevī atgriežamies jaunības trauksmi.
Saruna ritēja tik viegli kā līgana upe, un Maiga pat nepamanīja, cik viegli atvērusi durvis uz savu atmiņu slēptākajām dzīlēm. Tur bija viss – sākot no prieka par bērnu ģimenēm un mazbērniem līdz pat vientulīgo vakaru skumjām. Viņa juta, ka Valdim var uzticēt visu – arī skumjas, kas uzmācās pēc vīra nāves, lai arī tās nebija sēras pēc aizgājēja. Drīzāk pēc laimes avota, ko tā arī nebija izdevies atrast. Maiga savu ģimenes dzīvi uztvēra ar milzīgu pienākuma un atbildības sajūtu, nedomājot par savām vēlmēm. Laikam jau tāpēc arī neatcerējās, kad pēdējo reizi dejojusi.
Klausoties Valda stāstītajā, viņa it kā ieraudzīja citu pasauli – ar kopīgām interesēm, izklaidēm, maigumu un mīļumu. Ar ilgām sarunām un blakus būšanu.
Tikai tad, kad pagalmā kāds sāka dziedāt „Projām jāiet” un ūjināt Maigu, viņi aptvēra, ka laiks kā smiltis nemanāmi iztecējis caur pirkstiem. Pēc ilgajām sarunām atvadu mirklis sanāca pavisam īss. Norberta klasesbiedri sētsvidū jau sadzēra ceļakāju, mazajā bariņā trūka tikai Maigas.
Izņēmis no svārku kabatas mobilo tālruni, Valdis gatavojās katalogā piefiksēt Maigas telefona numuru, bet viņa tikai noplātīja rokas – nav, nelietoju.
Kā tad tā? Kā turpmāk abiem sazināties, satikties? Maiga jutās pavisam samulsusi, jo gluži negaidot jutās vainīga. Patiešām, kā tad tā? Kad visi apkārt spaidīja podziņas, trinkšķināja īsziņas un gari sarunājās, viņa iztika bez tā visa. Vienkārši – līdz šim nevajadzēja. Bērni un mazbērni bieži ciemojās pie viņas, turklāt – Maigai nepatika runāt pa telefonu, ne arī pilnīgi negribot klausīties citu privātajās sarunās.
Valdim gan arī šajā situācijā radās risinājums – vēstules! Jau rīt viņš uzrakstīs Maigai vēstuli, lai tikai viņa nosauc adresi. Kāds no aizbraucējiem jau sniedzās pēc avīzes malas, kur pierakstīt ielas un nama numuru, bet Valdis lepni atrunājās – lai arī cik vecs, atmiņa viņam kā telefongrāmata – viss kā ar melnu uz balta pierakstīts.
Tikai iesēdusies mašīnā, Maiga attapās – ko gan tur daudz rakstīt, vajadzēja teikt, lai brauc ciemos, tad pats uz vietas visu redzēs. Bet ko nu vairs… Nu jāgaida Valda vēstule un jācer, ka viņa interese bijusi nopietna.
Šoreiz atgriešanās tukšajā dzīvoklī Maigai šķita vēl skumjāka. Istabas likās tik tukšas un klusas. No visiem kaktiem dvēselē spiedās vienatnības un pamestības sajūta. Kā tolaik, kad abi dēli gandrīz vienlaikus izvēlējās savus dzīves ceļus un pārcēlās uz pilsētu.
„Nē, tā nedrīkst!” Maiga nopurināja no sevis nepatīkamās sajūtas. Rīt Valdis rakstīs vēstuli, parīt viņa to jau saņems, rakstīs atbildi un aicinās ciemos. Vakars viņa tuvumā bija bagāts ar mieru un uzticēšanos. Valda klātbūtne kliedēja visas bažas un skumjas. Maiga zināja, ka nekļūdās. Valda tuvumā viņa jutās droši.
Laizdamās miegā, viņa vēl un vēlreiz izdzīvoja aizvadītā vakara patīkamos mirkļus.
Cik sen viņa nebija tik labi jutusies…
* * *
Tējas kārbā ar magonēm viena otrai blakus glabājās jau piecas Valda vēstules. Pirmās četras Maiga zināja no galvas, jo, visai bieži sēdēdama virtuvē pie loga, lasīja un pārlasīja dzīvesprieka un maiguma pilnos teikumus. Tā bija īsti piemērota vieta pasapņošanai – ērta, gaiša un silta. Nekas netraucēja vieglajām domām, pat vienmuļā tējkannas sīkšana un vecā sienas pulksteņa tikšķi.
Piekto vēstuli viņa vēl nebija paguvusi iemācīties, jo Valdis beidzot bija apsolījies nākamajā dienā posties ciemos un nu vajadzēja gan māju uzkopt, gan pusdienas gatavot. Ienācējs, protams, teiktu, ka istabas jau tāpat izskatās sakārtotas, tomēr Maigas acis pamanīja katru jaunu putekli. Savādi trīsošās rokas traucēja ātri paveikt darbus, kas ikdienā nesagādāja nekādas grūtības. Lai arī kopš abu tikšanās bija pagājušas tikai divas nedēļas, Maigai joprojām šķita, ka tas noticis tikai vakar. Sen neizjustais otra cilvēka tuvums mājoja tepat kaut kur blakus.
* * *
Valdis līdz šim nezināja, kurā Latvijas pusē meklējams tāds Paugurciems. Turklāt tas izrādījās visai civilizēts centrs – ar vairākām padomju gados celtām daudzstāvu dzīvojamām mājām, pāris veikaliem, doktorātu, aptieku, skolu un bērnudārzu. To visu viņš pamanīja laika sprīdī, kas bija nepieciešams, lai no autobusa pieturas sasniegtu trīsstāvu māju kompleksu. Asfaltētā centrālā iela pieveda tieši pie kokiem ieskautajām baltu ķieģeļu ēkām. Vienā no tām, otrajā stāvā, privatizētā dzīvoklī mitinājās Maiga.
Un tur jau viņa bija – laikam jau ieraudzījusi Valdi nākam, izsteigusies līdz nama ārdurvīm, kur nu stāvēja – mazliet aizelsusies, piesarkusi un mīļi smaidīdama. Plaši iepletis rokas, aizmirsdams par reibinošo liliju pušķi un pārpilno iepirkumu somu, Valdis steidzās apskaut sievieti.
„Es tevi tā gaidīju!” vienlaikus izskanēja no divām mutēm.
Tas izklausījās tik neparasti, un laikam jau abiem šķita – varbūt otrs nedzirdēja, jo abi savu sakāmo atkārtoja vēlreiz. Nu gan bija iemesls smiekliem, un satikšanās izvērtās tik dabiska un atraisīta, ka abiem šķita – esam pazīstami jau mūžīgi.
Maigas dzīvokļa mājīgums apņēma, jau pārkāpjot slieksni – ik uz soļa bija labi jūtama saimnieces klātbūtne. Gaišums, siltums, vieglums. Kārdinoša ēdienu smarža un plātsmaize viesistabas apaļā galda pašā viducī. Un Maiga – ziedoša kā magone, melni oranžajā zīda blūzē. Valdim tik ļoti gribējās viņu apskaut vēlreiz, tā rotaļīgi un mīļi, lai rimstas sievietes satraukums, ko radījusi viņa ierašanās.
„Viss būs labi, magonīt,” viņš iečukstēja kaut kur pie auss, Maigas matos.
„Protams,” viņa nervozi atsmaidīja un mudināja ciemiņu sēsties pie galda – pusdienas dziestot.
Vēlāk, ieskatoties pamatīgāk, Valdis ievēroja, ka dzīvoklim nepieciešams remonts – izstaigāta grīda, no mājas pirmsākumiem kalpojuši logi, noplukusi vannas istaba. Redzot Valda pētījošo skatienu, Maiga uzreiz steidzās paskaidrot, ka dēli vairākas reizes piedāvājušies atrast viņai citu dzīvokli vai arī – šajā veikt pamatīgus remontdarbus, bet viņa kategoriski atteikusies. Viņa te jūtoties labi un ar visu esot apmierināta. Par dzīvokļa maiņu Maiga pat dzirdēt negribot – te pagājusi visa viņas dzīve un viņa nespējot sevi iedomāties citur. Viņa palikšot, varbūt vēlāk, pēc gadiem, kāds no mazbērniem gribēšot te apmesties.
Pēc pusdienām Valdis no somas izcēla mazu albumiņu ar bildēm – lai Maiga apskatoties, kāda izskatoties Valda lielākā bagātība Latvijas otrā malā – Kurzemē. „Rubuļi”. Šai dzimtas mājai atdots vairāku paaudžu mūžs. Savulaik tur piedzimis Valda tēvs un, gulēdams uz miršanas gultas, izspiedis no dēla solījumu māju noturēt līdz pēdējai kantei. Tā nu viņš tur arī saimniekojot. Pēdējos gados gan kļuvis grūtāk ar visu tikt galā, jo palicis tur gluži viens. Palaikam kaut ko iekrājot no pensijas, ataicinot kādu meistaru talkā kaut ko pieremontēt – istabās dēļu grīdas maināmas, verandai logi, kāpnes uz otro stāvu, šad tad palaikam slapina jumts. Vienmēr ir ko darīt un nekad nav garlaicīgi. Viņa mūžam darba pietikšot.
Apskatījusi foto, pajūsmojusi par lielajiem ozoliem, skaisto augļu dārzu, senatnīgo klēts kori un akas vindu, Maiga apjautājās – vai tomēr to visu uzturēt nav par grūtu? Plašu māju ar lubiņu jumtu, lielu terasi, saimniecības ēkas… Nav jau vairs tie gadi, varbūt vajag sevi pasaudzēt un pārcelties uz dzīvokli.
Pat nenoklausījies Maigas sakāmo līdz galam, it kā nojauzdams viņas domu virzienu, Valdis strauji iebilda: „Nespēju sevi iedomāties dzīvokļa šaurībā! Manai elpai vajag plašumu. Es nespēju dzīvot būrītī!”
Tad aptvēris, ka sakāmais izskanējis pārāk asi, apskāva Maigas plecus un atvainojās: „Piedod, magonīt! Es sapratu – tu tikai gribēji, kā labāk.”
Un brīdi vēlāk piebilda: „Es tēvam apsolīju…”
Tajā vakarā viņi ilgi sēdēja virtuvē pie loga, dzēra tēju no magoņu ziediem rotātām krūzītēm, atcerējās dažādus nebēdnīgus un jocīgus atgadījumus no savas dzīves un izvairījās runāt par nākotni.
Vēlāk Valdis atcerējās, ka kaut kur viesistabā, iepirkumu maisiņa apakšā palikusi neatkorķēta vīna pudele, un tas tikai tāpēc, ka viņš nevēlējies izrādīties kā liels dzērājs. Maiga par to tikai pasmējās un izcēla no bufetes sīkām magonītēm rotātas glāzītes.
Domas un vārdi iesila, Valdis apjautājās, vai drīkst pārsēties blakus Maigai, sieviete neiebilda. Apskāvis sievietes plecus, viņš gremdējās zīdaino matu smaržā.
„Kaut varētu tā palikt… Uz mūžu…” Valdis čukstēja.
Samulsusi no negaidītās tuvības, Maiga it kā izrāvās no burvības: „Labāk iepilini vēl vienu mēriņu.”
Nu varēja arī kopā uzdziedāt. „Mīļā, mīļā, mīļā magonīt,” Valdis no sirds iesāka, taču Maiga uzreiz viņu kušināja: „Trakais, pusnakts! Kaimiņi!”
„Tad ejam laukā, kur nav kaimiņu,” mudināja Valdis.
„Nē,” sieviete viņu prātīgi atrunāja. „Laiks iet gulēt. Rīt aiziesim tur, kur nav kaimiņu.”
(Turpinājums sekos)
