(Turpinās no 18.augusta)
No rīta mostoties, galva bija skaidra un dziedāt tā, lai pamostas kaimiņi, vairs negribējās. Klusi uzdungot – to gan labprāt, jo Valda prātu bija pārņēmusi neapturama vēlēšanās – atrotīt piedurknes un pierādīt ar darbiem, ka viņš spēj būt īstens mājas saimnieks.
Lai arī vakarā dzertais vīns mēli bija darījis lokanu, viss teiktais palicis skaidrā atmiņā, un vai gan citādi varēja būt, ja runāts no sirds? Valdis skaidri atcerējās, kā, sēžot uz naktsguļai saklātā dīvāna malas, ievilcis Maigu klēpī, glāstījis viņas rokas un plecus, bužinājis matus un aicinājis par saimnieci uz savām mājām. Uz tādu varoņdarbu jeb drīzāk – neprātīgu rīcību, viņu bija pamudinājis Maigas izteiktais aicinājums palikt pie viņas ilgāk, nesteigties mājās. Palikt uz mūžu, kā viņš pats bija nesen izteicies.
Valdim pēkšņi ļoti gribējās ļauties šim aicinājumam – palikt, nedomāt par dzimtas māju Kurzemē un tēvam doto solījumu. Pie Magonītes viss bija tik viegli – ne pilošs jumts, ne arami lauki, ne gādājama malka…
Mundruma pārņemts, Valdis nekavējoties gribēja ķerties pie Maigas dzīvokļa remonta. Nokasīt veco krāsu, nošpaktelēt sienas, pārlīmēt tapetes… Vispirms gan vajadzēja saņemt saimnieces atļauju, un gribējās domāt – gan jau tā būs viegli dabūjama, tik vien, ka jāatrod pareizā motivācija. Atminoties vakar runāto, viscerīgāk šķita balstīties uz Maigas izteikto piedāvājumu paciemoties pie viņas ilgāk. To droši varēja apvienot ar piebildi, ka viņš neprot tā mierīgi sēdēt uz dīvāna un neko nedarīt. Varbūt saimniece atļautu viņam vismaz vannas istabā nokrāsot griestus? Balta krāsa tik spilgti sasaucas ar tīrību un svaigumu! Pēc tam gan jau pierunātu arī atļaut nokrāsot sienas.
Sākumā Maiga kategoriski iebilda pret remontu vispār, tad protestēja pret krāsas iegādi par Valda naudu, līdz beidzot ļāvās pierunāties. Priecīgs par iegūto mazo uzvaru, Valdis sastādīja pirkumu sarakstu, un abi posās uz veikalu.
Diemžēl mazajā saimniecības preču bodītē neatradās ne krāsošanai noderīga pindzele, ne vajadzīgā krāsa. Valdis tomēr nepadevās. Viņam mājās esot vairākas neizmantotas krāsu bundžas – kāda no tām noteikti noderēšot vannas istabas remontam. Nākamreiz ciemos braucot, atvedīšot, bet pagaidām darba pietikšot pie telpas atbrīvošanas un vecās krāsas notīrīšanas.
Tomēr nekur tālu savos plānos Valdis netika, jo pēcpusdienā iezvanījās viņa telefons un pēc lakoniskas sarunas perspektīvais remontētājs kļuva pavisam nevaļīgs. Apjautājies par nākamo autobusu uz galvaspilsētas pusi, uzzinājis, ka tas kursēs pēc nepilnas stundas, ciemiņš, mezdams somā savas mantas, vēl un vēlreiz atvainojās par negaidītajām izmaiņām plānos, nodievojās, ka nav noticis nekas slikts un atteicās no ceļamaizes. Lai arī neskaidrā situācija Maigu darīja nervozu un Valdi mazrunīgu, pavadīt viņu līdz pieturai ciemiņš neliedza. Apsolījies pēc divām nedēļām atbraukt atkal un iesākto pabeigt, Valdis uzspieda Maigas vaigam steidzīgu buču un iekāpa mikroautobusā.
„Pēc divām nedēļām, Magonīt,” teica viņa lūpas otrpus loga stiklam. Tā vismaz šķita Maigai, jo Valda teikto ārpusē nevarēja sadzirdēt.
* * *
Pirmo mēnesi pēc Valda ciemošanās Maiga pavadīja dziļā nemierā ar sevi, jo centās saprast savu vainu – kāpēc ciemiņš tik pēkšņi aizsteidzās un vairs neatgriežas. Savās vēstulēs gan Valdis rakstīja, ka vēl tikai mazliet jāpaciešas un viņš būs klāt. Visa aizkavēšanās tikai dēļ mājas – te amatnieki jumtu nepareizi salabojuši, te verandā notekcaurules jāpieliek, te pagraba grīdai dēļi jānomaina… Lai arī Maiga visam rakstītajam ļoti ticēja, prātā iezagās šaubas – vai tikai tā nav tāda smalka izlocīšanās, tāpēc viņa izlēma būt tieša un pajautāt: „Ko Tu teiktu, ja es nākamnedēļ paciemotos pie tevis?”
Šoreiz atbilde atlidoja kā vēja spārniem nesta, nepagāja pat trīs dienas.
„Re, kā nu sailgojies,” Maiga pie sevis smaidīja, tomēr aploksnē ieskatījās ar zināmām bažām.
Lasīšana gan izrādījās īsa, tik vien kā pāris rindiņas: „Magonīt, atvaino, nākamnedēļ noteikti ne. Mūrnieks pārtaisa dūmeni un plīti. Viss vienos dūmos un kvēpos. Māja auksta. Es nakšņoju pie kaimiņiem. Ilgojos.”
Pēc divām nedēļām Maiga sadūšojās savu jautājumu atkārtot, taču arī šoreiz Valdis atrunājās īsiem teikumiem:
„Atvaino, virtuve galīgi izjaukta. Viss jāpārmūrē. Amatnieks beidzot remontē trepes. Tev te nebūs ko darīt. Es joprojām pie kaimiņiem. Ilgojos.”
Nez kāpēc prātā vissāpīgāk aizķērās teikums „Tev te nebūs ko darīt”. Vienu brīdi Maigai šķita, ka gruzis jeb skropsta iekritusi acī, jo viņa nespēja atcerēties, kad pēdējo reizi būtu raudājusi. Vai gan šis būtu iemesls asarām?
Varbūt viņa redz melnu tur, kur tā nemaz nav? Ja mūri izjaukti un amatnieks lēns, tad nudien visādi var būt! Lai arī cik īsu laiku Maiga pazina Valdi, šķita – viņa vārdiem var ticēt. Un kā tad viņa aicinājums nākt uz „Rubuļiem” par saimnieci? Tas izklausījās ļoti nopietni!
Bet ja nu tā bija tikai tāda neapdomīga izrunāšanās? Apskurbusi vieglprātība?
Meklēdama vidusceļu starp savām nojausmām un aizdomām, Maiga pārlaida skatienu tukšajam dzīvoklim – kas Valdim te nepatika? Lai arī viss izskatījās tik sens un nolietojies, tas tomēr bija tīrs un apkopts. Nopulēts un spodrs.
Šajās dienās pie Maigas bija atbraukuši arī abi dēli un, pamanījuši izkārtoto vannas istabu, nopriecājās:
„Re, kā! Mamma tomēr ķērusies pie dzīvokļa remonta!”
Maiga atsmējusi, ka beidzot jāķeras pie lietu sakārtošanas, lai tad, kad dzīvokli norakstīs vienam no dēliem, tas būtu kārtībā.
Raitis apskāvis mammu un diplomātiski atteicies no šī piedāvājuma – viņam un sievai darbs galvaspilsētā, tāpēc šo dzīvokli droši var norakstīt jaunākajam Artim. Artis pieklājīgi pateicās par izrādīto godu, bet pēc īsa klusuma brīža atzinās – jau esot nokārtojis kredītu dzīvokļa iegādei jaunuzceltā namā, arī pilsētā.
Maiga gan grasījās ko bilst par mazbērniem – varbūt kāds no viņiem? Bet – kur nu vēl tas laiks…
Jā, tā savādi – cik ļoti viņa kādreiz bija sapņojusi par savu dzīvokli ar balkonu un vannas istabu, bet nu tas vairs nevienam nav vajadzīgs. Šī atziņa lika vēlreiz paskatīties uz apsūbējušajām tapetēm un iepelēkajiem griestiem, pamanīt atlupušās krāsas plankumus un vietām izstaigāto grīdu. Te patiešām nepieciešams remonts.
Laikam jau taisnība Raitim – ērtāk būtu pārvākties uz izremontētām telpām, bet kas tad notiks ar šo dzīvokli? Vienkārši tāpat atstāt tukšu? To Maiga noteikti nespētu – te taču pavadīta nozīmīgākā viņas dzīves daļa! Ja nu vienīgi Valdis izlemtu pārcelties pie viņas. Tad pamazām te visu atsvaidzinātu, pārlīmētu un pārkrāsotu, un atkal būtu skaisti, tīri un balti. Maigai gribējās, lai ir balti. Kā teica Valdis: „Balta krāsa tik spilgti sasaucas ar tīrību un svaigumu!”
Valdis… Jau trīs dienas no viņa nebija ne rindiņas… Maiga attapās, ka tā to nevar atstāt. Pietiek neziņas! Viņa rakstīs vēstuli un jautās tieši – vai Valdis vēl grib viņu par saimnieci?
Nākot no pasta, mājas priekšā Maiga satika kaimiņieni – šoreiz tik priecīgu, it kā tā loterijā būtu vinnējusi lielu laimestu.
„Kas tevi tā ielīksmojis?” viņa jautāja.
Kaimiņiene, pāri plūstošā laimē, starodama apķērās Maigai ap kaklu: „Meita ar ģimeni atgriežas no ārzemēm! Dzīvos pie manis! Cik es esmu laimīga!”
„Bet jums jau tur tikai viena istaba,” Maiga aizdomājās. „Būs šauri… Ar tavu veselību… Tev taču vajag mieru.”
„Nekas, sarūmēsimies. Un gan jau pietiks miera arī,” Ilga smaidīja. „Galvenais, ka visi kopā.”
Tovakar Maiga aizmiga ar Valda vēstulēm uz krūtīm – lasīja, pārlasīja, meklēja starp rindiņām mīļus un maigus vārdus, sildījās pie tiem un cerēja – rīt būs jauna vēstule, kurā viņš beidzot aicinās ciemos savu Magonīti. Aicinās uz palikšanu, kā bija solījies.
Agri pamodusies, Maiga ieņēma vietu pie loga, lai nenokavētu pastnieces ierašanos. Tas bija tāds viņas izdomāts ticējums: „Ja vēstuli pastniece iedos man rokās, nevis iemetīs pastkastē, būs labas ziņas.”
Tomēr apstākļi kārtējo reizi iegrozījās savādāk. Kaimiņiene agri bija sākusi pārkārtot savu dzīvokli un nu vēlējās, lai Maiga no viņas paņem trīs krēslus. Protams, kāpēc gan ne, Maigai vietas bija gana. Viņa labprāt paglabās vēl kaut ko un pat palīdzēs pārnest.
Labu laiku nodarbināta ar Ilgas dzīvokļa mēbeļu pārkārtošanu, pastnieci Maiga atcerējās tikai tad, kad vēstule jau atradās pastkastē.
„Mīļā, mīļā, mīļā, Magonīt!” Valdis dziedāja starp rindiņām, kas solīja drīzu tikšanos. „Tiklīdz būs nokopts dārzs. Ilgojos. Mīlu, no sirds!”
(Turpinājums nākamajā otrdienā)
