(Turpinās no 25.augusta)
Maiga skatījās uz īsajām rindiņām un nespēja izlemt – uztver tās kā sliktas vai tomēr labas ziņas?
Tad pēkšņi šo domu nomāca cita: „Kāpēc man jāgaida, kamēr Valdim būs nokopts dārzs? Es taču varu braukt palīdzēt! Tūlīt!”
Kā taifūns uzplūda milzīgs enerģijas vilnis, kas lika steigties meklēt lielo somu, atlasīt līdzi ņemamās drēbes ilgākai palikšanai.
„Tikai neapstāties! Tikai nesākt domāt par to, cik šis lēmums ir neprātīgs! Valdim var ticēt,” Maiga skaitīja kā mantru. „Tas ir tikai loģiski. Ko viņš tur cīnās viens! Man jau sen vajadzēja būt viņam blakus un palīdzēt.”
Ieskatījusies pulkstenī, Maiga iemetās virtuvē – vēl var paspēt uzcept kaut ko garšīgu ciemakukulim! Kas to lai zina, cik tālu Valdis ticis ar mūrēšanas darbiem virtuvē. Ja nu cepeškrāsns joprojām nedarbojas?
Iejaukusi mīklu, Maiga ķērās pie pildījuma gatavošanas – Valdim tik ļoti garšoja pīrādziņi! Ak, un vēl kāpostu tīteņi! Arī tos taču var pagatavot! Līdz pēcpusdienas autobusam laika vēl gana.
„Nauda! Valdim noderētu nauda!” Maiga pēkšņi attapās. „Lai taču viņš beidzot saremontē to māju!”
Izvilkusi no pašai vien zināmām slēptuvēm visus savus ietaupījumus, viņa noskumusi secināja – krietni par maz. Kur ņemt vēl? Varbūt kaut ko iespējams pārdot?
Sāpīgi sasitusi elkoni pret kaimiņienes krēslu, Maiga apstājās istabas vidū – dzīvokli! Viņa taču var pārdot savu dzīvokli kaimiņiem! Viņiem tik ļoti nepieciešama šī papildu platība, bet Maigai – nauda!
Apcirtusies uz papēža kā jauna meitene, Maiga steidzās pie Ilgas.
Negaidītais piedāvājums kaimiņieni samulsināja – kā tad tā? Un kur paliks pati Maiga?
„Varbūt sākumam vispirms vienkārši samainīsimies ar dzīvokļiem?” Ilga ļāva Maigai apdomāties. „Kas to lai zina, kā veidosies tava un Valda kopdzīve… Tādos gados, katram savi ieradumi…”
Maiga tā kā saminstinājās – līdz šim viņa nebija pieļāvusi šaubas. Valdis vairākās vēstulēs bija apgalvojis, ka viņam var ticēt. Pat vēl vairāk – solījies savu Magonīti ņemt par saimnieci, līdzko māja būs izremontēta.
Tagad, kad Ilga izrunāja šos vārdus, Maigai uzplaiksnīja doma – vēl pastāv iespēja apstāties un palikt uz vietas, nogaidīt, līdz iekarsušais prāts nomierinās. Tomēr iekšējais dzinulis jau bija uzņēmis apgriezienus, un inerce lika tam traukties līdzi. Traukties nezināmajā. Tik daudz par to grāmatās rakstīts: „Nenožēlo to, ko esi izdarījis, bet nožēlo to, ko varēji izdarīt, bet neizdarīji.”
Un kas gan viņu īsti turēja šeit? Dzīvoklis, kuru, kā izrādās, nevienam nevajag? Bērni, kuri nu jau katrs savā dzīvē? Kāds varbūt teiktu – iesakņošanās, pieradums…
„Laiskums un kūtrums, kas neved vispār nekur!” Maiga iekšēji noskurinājās. „Valdis taču nupat rakstīja: „Ilgojos. Mīlu, no sirds!” Un es viņam ticu.”
„Ja tev vajadzīga nauda, rīt būs,” Ilga piedāvāja risinājumu. „Bērni atbrauks un nauda būs. Viņi tieši plānoja lielāka dzīvokļa pirkšanu. Ja esi ar mieru mainīties, mēs piemaksāsim par vienu istabu. Kad izlemsi palikt pie Valda pavisam, tad samaksāsim arī par otru.”
It kā jau Ilgai taisnība – lai jau paliek kāds atgriešanās ceļš, visādi var gadīties. Tikai Maigai šķita – ko nu vairs runāt par atpakaļceļu, ja jau lēmums pieņemts…
Tik vien, ka tagad jāgaida rītdiena. Pīrāgu mīkla pa šo laiku jau būs uzrūgusi, vēl stunda, un būtu sacepti, bet – bez naudas arī negribējās braukt.
„Līkop! Lai notiek! Tad jau visu kārtosim rīt,” Maiga piekrita. Galu galā – tagad priekšā jaunas rūpes – mantu kārtošana, lai rīt nekavētos pie pārvākšanās uz kaimiņienes dzīvokli.
„Tev nemaz nav žēl?” vēlāk, dzīvoklī ienesdama spilvenu kaudzi, jautāja Ilga.
„Nē-e,” pārlīkusi par grāmatu saini, Maiga pār plecu strupi izmeta. „Es braucu pie Valda.”
Drēbju un citu mantu krāmēšana kastēs vēl jo vairāk tuvināja aizbraukšanas sajūtu, un ar katru nākamo mirkli Maiga juta – viņas lēmums ir pareizs: jābrauc pie Valda! Tik vien te paliks, kā pārdesmit kastes mantu. Viss liekais jau sen bija izmests. Raitis palaikam atgādināja – nav ko apaugt ar nevienam nevajadzīgām, vecām lietām. Maiga ieklausījās un maz pamazām rīkojās.
* * *
Trešdienas rīts visiem iestājās agri, jo Ilgas meita ar ģimeni ieradās līdz ar saullēktu. Lai arī nakti pavadījuši ceļā, sajūsmināti par iespēju ievākties plašākās divās istabās, visi bija gatavi jau tūlīt ķerties pie darba. Maiga neiebilda, jo pati nakti bija pavadījusi trauslā miegā – kā jau pirms atbildīga soļa speršanas. Izvēlējusies sev atstāt mēbeles vienai istabai, pāri palikušās viņa atvēlēja Ilgas ģimenei. Viņiem jau tajā vienā istabā nekā daudz nebija, viss noderēs.
Turklāt Maigas apņēmība palikt uz dzīvošanu Valda saimniecībā nebija mazinājusies. Viņai nebija ne mazāko šaubu, ka abi varētu nesaprasties. Mantas, kas palika šeit, visticamāk, vairs nebūs vajadzīgas. Pēc Valda stāstītā – viss dzīvei nepieciešamais viņam jau bija. Arī Maigai nevajadzēja daudz – darbīgas rokas un Valda plecu blakus.
* * *
Pēcpusdienā, stāvot autobusa pieturā, Ilga apskāva Maigu un vēl un vēlreiz atgādināja: „Atceries – te tev vienmēr būs pajumte un draugi. Ja nu kas noiet greizi, droši atgriezies!”
Tikai iekāpusi autobusā, Maiga sajuta drebošās kājas. Pēdējo dienu slodze beidzot lika sevi manīt. No vienas puses, tā šajā gadījumā nāca par labu, jo līdz ar to nebija arī spēka domāt par to, kas turpmāk sagaidāms. Gan jau viss notiks pats no sevis…
Skaidrs bija viens – pārsēsties no viena autobusa uz otru viņa pratīs. Pēc ciemošanās pie Maigas Valdis garā vēstulē bija smalki aprakstījis savu atgriešanos mājās. Daudz grūtāk būs ar īpašuma atrašanu, jo pēc viņa nostāstiem – no autobusa pieturas līdz „Rubuļiem” vēl paprāvs gabals ejams. Viņš parasti meklējot kādu paziņu ar auto. Maigai tajā pusē paziņu nebija. „Pagaidām,” – tā viņa sevi iedrošināja, meklējot sevī pārliecību, ka viegli tiks ar visu galā. Kam mēle mutē, tas nepazudīs – sen zināma patiesība.
Pēc piecām stundām izkāpusi nomaļā autobusa pieturā, Maiga par šo teicienu sāka šaubīties. Ko līdz mēle, ja nav neviena, kam pajautāt. Autobusa šoferis gan apstiprināja, ka tā esot pareizā pietura, tikai līdz „Rubuļiem”, kas varētu būt viena no dažām mājām aiz patālā meža, vēl esot labs gabals ejams. Noskatījies uz Maigas divām ceļasomām, viņš izteiksmīgi nošūpoja galvu: „Kundzīt, jūsu gados gan vajadzētu būt apdomīgākai.”
„Tad ko man tagad darīt!” Maiga uzsprēgāja. „Stāvēt un raudāt?”
Smagi nopūties, šoferis novēlēja sastapt kādu garāmbraucēju, bet Maiga, atradusi somas dibenā bezpapēžu kurpes, pārāva kājas, iekrampējās abās prāvajās somās un nogriezās uz meža ceļa.
„Vai tik vien manā mūžā staigāts,” viņa pavīpsnāja un sparīgi devās uz priekšu. Ķerdamies akmeņos, čemodānu mazie ritentiņi palēcās un krita, draudot kuru katru brīdi nolūzt, tāpēc Maiga izvēlējās līdzenāko ceļa malu. Nu iešana kļuva klusāka un vieglāka. Laiks bija piemērots pastaigai laukā, un Maigai pat sagribējās dziedāt. „Nāk rudentiņ(i)s…”
Pēc stundas uz ceļa tā arī nebija parādījusies neviena dzīva dvēsele. Viņpus grāvjiem abās malās joprojām slējās egļu sūnainie sāni, un abi čemodāni, šķiet, bija kļuvuši divreiz smagāki. Valdis gan bija rakstījis, ka nepilnas stundas laikā mežam varot iziet cauri, bet – viņš jau naskāks gājējs, turklāt – bez somām.
Mazliet atpūtusies, Maiga turpināja ceļu, un drīz vien tas ielocījās paugurainā klajumā. Kaut kur tālumā pavīdēja māju jumti. Šis skats mudināja pielikt soli, kas, izrādījās, vēl bija pa spēkam. Sirds pusē gan ietrīsējās nemiers, bet jau tūlīt Maiga steidzās sevi iedrošināt: „Viss būs kārtībā. Viņš mani tur gaida.”
Tad viņa atcerējās Valda stāstījumu par kuplo ģimeni, kas apdzīvojot pirmās mājas ceļa malā. Pareizi! Līdz „Rubuļiem” vēl vismaz pusstundu ejams, bet kas gan tas vairs par attālumu, ja tik liels gabals noiets!
Nopriecājusies par iekoptajiem laukiem, piekalnītē Maiga pamanīja gaišu cilvēka stāvu. Tas it kā sveicināja, it kā māja ar roku. Nebūtu čemodānu, pamātu pretim, bet apstāties un laiku kavēt Maigai negribējās – cik nu vairs tālu līdz Valda mājām. Turpat blakus ganījās mazs govju pulciņš. „Varbūt tā tikai kāda zīme lopiem,” sieviete nosprieda un sparīgi devās tālāk. Kāds vēl no kalna gala ūjināja, cits atsaucās, bet Maiga pat neatskatījās. Tūlīt, tūlīt…
Aiz nākamā ceļa līkuma vajadzētu pavērties skatam, kādu Maiga atcerējās redzējusi Valda fotogrāfijā – kokos ieskautam ēku pudurim ar lubiņu jumtiem, sarkanu ķieģeļu skursteni un plašu lieveni. Senlaicīgai akas vindai un baltu bērzu stumbriem.
Tomēr skats, kas iztālēm pavērās ceļa gājējai, ne tuvu nelīdzinājās minētajam… Klaja piekalne, kuras nomalē kā baltas sveces plēnēja daži vientuļi bērzi. Svaigs arums, palielas baļķu grēdas. No ēkām ne miņas. Vai viņa būtu ko sajaukusi?
Maiga apjukusi apstājās un sāka rakņāties rokassomā – ir jāatrod tā vēstule, kur Valdis raksta par savu mājupceļu. Tur viss bija tika smalki izstāstīts, ka viņa nevarētu kļūdīties.
Pārlasījusi vēlreiz tik labi zināmās rindas, Maiga domās izstaigāja tikko noieto ceļu – viss bija tieši tā, kā aprakstīts, tikai – nebija mājas.
Kā tas var būt? Fotogrāfija taču bija īsta! Par to Maiga varēja galvot! Kokos ieskauts ēku puduris ar lubiņu jumtiem, sarkanu ķieģeļu skurstenis un plašs lievenis…
Un Valda aizrautīgais stāstījums par dzimtas māju? Tas nevarēja būt meli! Bet kur tas viss ir tagad? Un kur ir Valdis?
Pārsteigta no nepatīkamā atklājuma, Maiga nedzirdēja piebraucam vieglo automašīnu. Tikai durvīm aizcērtoties, viņa atskatījās. Blakus sirmgalvim šurp nāca jauna sieviete un jau iztālēm māja ar roku. Te nu viņš ir – gaišais stāvs piekalnītē!
„Ja jūs gājāt uz „Rubuļiem”, tad par divām dienām nokavējāt,” sieviete sniedza sveicienam roku. „Valdis ilgi cīnījās, līdz beidzot aizvakar no rīta padevās – parakstīja zemes gabala pārdošanu. Jaunais īpašnieks nekavējoties bija klāt ar tehniku un visu nolīdzināja. Vecas ēkas. Vieglāk esot jaunas uzcelt, nekā šīs saremontēt.”
(Turpinājums sekos)
