(Turpinās no 1.septembra, nobeigums)
Maiga skatījās sievietes acīs un šķita – neko nesaprot. Tikai viņas siltā plauksta vēl pieturēja uz zemes. Viss šķita tik absurds, nepatiess un nereāls. Nesaprotams. Neticams.
„Jūs slikti jūtaties?” sieviete satraukti jautāja. „Sēdieties mašīnā, mēs jūs aizvedīsim, kur vajag.”
„Un kur tagad ir saimnieks?” Maiga attapās pavaicāt. „Es gribētu viņu satikt.”
„Valdis kādu laiku nakšņoja pie mums,” skaidroja blakusstāvētājs. „Pirms trim dienām visu svarīgāko sapakoja maisos, kaut ko atstāja pie mums, kaut ko paņēma līdz. Tad kaut ko kārtoja, papīrus cilāja. Šorīt aizbrauca. Teica, ka nespējot šeit palikt.”
„Uz kurieni?” Maigas balsī iezagās satraukums.
„Pēdējā laikā Valdis bija ļoti mazrunīgs. Viņš tā īsti nepateica,” abi pienācēji saskatījās. „Tikai to, ka tāpat kā muļķītis došoties pasaulē laimi meklēt. Savāca no puķu dobes visas pogaļas – audzēšot magoņu jūru.”
Pēdējie vārdi Maigu izrāva no sastinguma – magones! Vai tiešām Valdis varētu būt devies pie viņas? Kā viņi abi pa ceļam nesatikās? Kāpēc viņš nerakstīja, ka pārdos tēva mājas? Kā viņš tā drīkstēja darīt!
Jautājumi viens pēc otra bira Maigas domās, līdz jaunā sieviete aizskāra viņas plecu: „Sēdieties mašīnā, mēs jūs aizvedīsim.”
Jā, cits nekas Maigai neatlika, kā atgriezties autobusa pieturā. Pareizāk – mājās. Mājās, kas vairs nebija Maigas mājas. Kā lai tur tagad dzīvo? Ja nu Valdis patiešām ir uz turieni aizbraucis? Kur viņš tagad paliks? Vai pratīs sagaidīt Maigu, jeb atkal metīsies viņu meklēt? Tā jau var līdz mūža galam viens otram pakaļ braukāt un nesatikties!
„Gribēji piedzīvojumus? Dabūji,” Maiga audzināja sevi pēc tam, kad visus Valdim ceptos pīrāgus un kāpostu tīteņus bija uzdāvinājusi „Rubuļu” kaimiņiem. Ko nu vairs atpakaļ vedīs!
Autobusa šoferis nemaz neizskatījās pārsteigts, ieraugot Maigu tik drīz atkal:
„Prātīgi darījāt, ka tepat pagaidījāt un nekur tālāk negājāt. Kas to lai zina, kā būtu veicies…”
Maigai negribējās ko iebilst – lai jau viņš prāto savu domu. Viņai tagad jāmeklē padoms, kā ātrāk nokļūt dzīvoklī, kas, pateicoties Ilgas apdomīgumam, tomēr vēl ir Maigas mājas. Vai Valdis viņu tur sagaidīs? Autobusu satiksme tik nabadzīga, ka no galvaspilsētas mājup varēs tikt tikai nākamajā rītā.
Kur nakšņos viņa pati? Kādreiz senos laikos Maiga meklēja numuriņu viesnīcā. Vai tagad nāksies rīkoties tāpat? Sieviete neprata izskaidrot, kāpēc viņai nekad nav patikušas viesnīcas.
Kad autobuss piestāja galvaspilsētā, laukā jau bija tumsa.
„Varbūt meklēt naktsmājas tepat tuvumā? Jāpajautā kādam,” Maiga nosprieda un pagriezās autostacijas virzienā. Viens no čemodāniem aiz kaut kā aizķērās, otru kāds pēkšņi sāka vilkt prom.
„Ko tas nozīmē?!” Maiga nikni izsaucās un sparīgi atvēzējās sitienam.
„Oho, ir gan tev vēl daudz dūšas!” turpat blakus atskanēja pazīstama balss.
Valdis? Vai tiešām? Te!
„Neticami,” Maiga pārsteigta izdvesa.
„Jā, neticami gan..” Valdis smaidīja. „Bet galvenais, ka beigas laimīgas, vai ne?”
„Laimīgas?” Maiga nesaprata. „Tavas mājas nav, manas nav! Kur vēl laimīgākas beigas? Kāpēc tu man neko neteici? Tu pat nespēj iedomāties manus pārdzīvojumus!” Maiga izsaucās, bet tūlīt aprāvās – tas izklausījās pārāk egoistiski.
Viņa juta, ka gribas vīrietim pateikt ko dzēlīgu, pastrīdēties, bet Valdis saņēma Maigas elkoni: „Būs laimīgas, Magonīt! Ejam.”
Viņš neko neprasīja un neko nepaskaidroja. Paņēmis abus sievietes čemodānus, veikli aizripināja līdz autostāvvietai. Atvērās kādas mašīnas durvis, un Maiga ieraudzīja Norbertu. Ko viņš te dara? Kā viņš zināja? Sarunāja pa telefonu?
Jau pēc desmit minūtēm visi trijatā sēdēja mašīnā un brauca laukā no pilsētas. Maiga neko nesaprata – kāpēc pretējā virzienā?
Norberts smējās – braucam pie manis, bet Valdis laboja – nē, pie mums. Maiga prasīja – ko tas nozīmē, bet abi vīrieši izlikās viņu nedzirdam.
„Skaidrs, neko nestāstīs,” Maiga padevās liktenim, jo galu galā – bija ērti, silti, blakus bija Valdis, un viņai nevajadzēs nakšņot viesnīcā.
Kādu brīdi, mašīnas ieaijāta, sieviete bija iemigusi un pamodās tikai tad, kad auto apstājās mājas pagalmā. Taču tā nebija Norberta māja. Šai bija vīnogulājiem aizaugusi stiklota veranda, lieli logi, degošā laterna spēlējās ar ēnām, kas bija izkāpušas no kupliem ceriņkrūmiem. Maiga te bija pirmoreiz.
„Nāc nu šurp, Magonīt, lai varu tevi pārnest pār slieksni, kā pieklājas,” aicināja Valdis, un mudināja sievieti izkāpt no mašīnas.
Maiga joprojām neko nesaprata. „Kur mēs esam?”
„Mūsu mājās,” Valdis smaidīja. „Es mums to nopirku. Tev patiks. Un es tev apsolu, ka vasarā mums šeit ziedēs vesela magoņu jūra!”
Neviens nepamanīja, pa kuru laiku nozuda Norberts, bet Maigai un Valdim šī bija gara nakts. Abi brīnījās, kā tik daudz var runāt, un tikai uz rīta pusi saprata, ka vēl vairāk pateikt var klusējot…
